Kad 1877. gadā Johanness Brāms sāka rakstīt savu Koncertu vijolei un orķestrim Remažorā op. 77, Balkānos sākās krievu-turku karš, Kamils Sensānss bija pabeidzis operu "Samsons un Dalila" un piedzima šajā gadā Alfrēds Korto. Nākamajā, 1878. gadā, Viljams Būts dibināja Pestīšanas armiju, pret ķeizaru Vilhelmu I tika vērsti divi atentāti un Antonīns Dvoržāks komponēja savas "Slāvu dejas".

1879. gads sākās ar Brāmsa Vijoļkoncerta pirmatskaņojumu 1. janvārī Leipcigā.

Pēcāk šajā gadā trīs reizes tiks mēģināts nogalināt Krievijas caru Aleksandru II un pasaulē nāks divas talantīgas dāmas - Vanda Landovska un Alma Mālere.

Vijoļkoncertu Brāmss veltījis savam labam draugam Jozefam Joahimam, kurš pirmais arī to atskaņoja. Bet vēl pēc tam abi draugi turpināja slīpēt Koncerta skaņurakstu, īpaši vijoles partiju. Sākumā gan skaņdarbs publikas un kritikas simpātijas neieguva. Brāmsa laikabiedrs, diriģents un pianists Hanss fon Bīlovs, piemēram, tika ironizējis, ka tas ir koncerts nevis vijolei, bet pret vijoli, savukārt

Pablo Sarasate pat atteicās to spēlēt, sakot: "Vai jūs domājat, ka man te jāstāv ar vijoli rokās un jāklausās, kā obojas spēlē visa skaņdarba vienīgo melodiju?" 

Tas, protams, bija netaisnīgi par skaņdarbu, kas gandrīz pusotru gadsimtu ir visu solo vijolnieku un visu orķestru repertuārā un kuru piedāvājam ierakstā no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta Lielajā ģildē 2003. gadā, kad orķestri diriģēja Olari Eltss un soliste bija Baiba Skride. Baibai bija 22 gadi un pirms diviem gadiem viņa bija uzvarējusi karalienes Elizabetes starptautiskajā konkursā Briselē.