2024. gada 14. septembtī koncertzālē "Lielais dzintars" 144. koncertsezonu atklāja Liepājas Simfoniskais orķestris, sadarbojoties ar zviedru diriģentu un trombonistu Kristianu Lindbergu, ar kuru LSO 2023. gadā jau sastapās Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā.

Koncertā pirmatskaņojumu piedzīvoja Andra Dzenīša skaņdarbs “Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija”, kas veidots no Emīla Dārziņa pazudušā simfoniskā darba lauskām.

Andris Dzenītis pirms darba pirmatskaņojuma: “Emīls Dārziņš - poētiska, leģendām apvīta personība, kura kora un vokālā lirika, kā arī "Melanholiskais valsis" zināma katram latvietim. Tālu netrūka, lai saglabājies nebūtu arī valsis - emociju uzplūdā, pēc apvainojumiem plaģiātismā, komponists centās iznīcināt savas nedaudzās simfoniskās kompozīcijas, kuru vidū arī

"Vientuļā priede" - darbs, kuru laika biedri slavējuši, bet komponists un diriģents Pāvuls Jurjāns saskatījis tā nepārprotamās līdzības ar Jana Sibeliusa "Tuonelas gulbi", par ko arī pasūdzējies.

Sibeliusa atbilde, ka Dārziņš "nepārprotami ir darinājis savu "priedi" zem mana "gulbja" iespaida" bija pēdējais piliens, lai vienīgā opusa partitūra aizietu uguns rijībā. Nav zināms, vai tolaik augstprātīgais, slavenais somu komponists partitūrā vispār ir ieskatījās - tā nav atrodama viņa arhīvos (vai arī ir līdzīgā veidā iznīcināta), taču Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, kā arī rakstniecības un mūzikas muzeju arhīvos joprojām atrodamas četras pilnībā vai daļēji saglabājušās instrumentu partijas (divas klarnetes, angļu rags un fagots), kas dod vismaz aptuvenu priekštatu par iespējamo skaņdarba raksturu. Tomēr ne visā skaņdarba garumā nojaušams tā raksturs, sākuma klarnetes trilleri varētu būt ar jebkādu apkārtējo skanisko kontekstu, tādēļ svarīgi apraksti periodikā un atmiņās, piemēram paša Dārziņa teiktais: ". . . Līdzība izmanāma gabala uzbūvē, pašos pirmajos astoņbalsīgajos, plašajos vijoļu akordos, bez tam, īsi priekš beigām, plašajos bazūņu akordos".

Tuvojoties Emīla Dārziņa 150 gadei atļāvos riskantu, spiritisku ceļojumu pagātnes zemapziņā, mēģinot vismaz daļēji atsaukt šajā pusē to, kā varēja skanēt "Vientuļā priede".

Protams, pilnībā pretendēt uz Emīla Dārziņa materiāla uzminēšanu nevaru, tomēr, baidoties apgalvot, manuprāt, pāris vietas Emīls man nedaudz ir pačukstējis priekšā. Lai arī trīs partijas saglabājušās līdz pat skaņdarba beigām, mana "Vientuļā priede" turpinās līdz vadošās - pirmās klarnetes saglabājušās vienas partijas lappuses beigām, tālāk negaidīti pārejot manis paša radītā materiālā - veltījumā Emīlam Dārziņam, kurā gaišs dzidrums, krāšņi uzplaiksnījumi, spriega, sāpīga izskaņa ir tās īpašības, kas, pēc mums zināmām liecībām bija raksturīgas paša komponista nepiedodami īsajai dzīvei. Manā turpinājumā, kuru redzu kā vēsturiskai ēkai sienu pret sienu piebūvētu šodienīgu, vai arī pēkšņu tārpeju cauri laikiem, saklausāmas arī alūzijas par klarnetes tēmas motīvu, bet sākuma stīgu astoņbalsīgie akordi pavisam citā kontekstā skaņdarba izskaņā, arkveidīgi veido atgriešanos radikāli izmainītā pasaulē.”

LSO 144. koncertsezonas atklāšanas koncertā  ar LSO galvenā diriģenta Gunta Kuzmas solo izskanēja arī 1977. gadā tapušais amerikāņu komponista Džona Koriljāno Klarnetes koncerts - virtuozs, krāsains skaņdarbs, kurā apvienota neoklasicisma stilistika ar romantiskām melodijām un dinamiskiem ritmiem, spilgti izceļot klarneti kā soloinstrumentu.