Marģera Zariņa oratorija "Mahagoni" komponēta 1964./65. gada ziemā viena mēneša laikā PSRS Komponistu savienības jaunrades namā Repinā.

Oratorijas pirmatskaņojums notiek 1965. gada 21. aprīlī (Marģeru dienā). Diriģē Edgars Tons, dzied Latvijas Radio koris un koris "Latvija", mecosoprāns Laima Andersone-Silāre, tenors Kārlis Zariņš, bass Gurijs Antipovs un diskants Andris Krūmiņliepa, klavieres spēlē Hermanis Brauns, atskaņojumā piedalās ar instrumentu grupa, kurā līdzās arfai un kontrabasam ir ievērojams apjoms sitaminstrumentu.

Sarunā ar LR1 komentētāju Eduardu Liniņu pievēršamies oratorijas "Mahagoni" politiskajam kontekstam, jo stāsta galvenais varonis ir Kongo brīvības simbola Patriss Lumumba (1925-1961).

Eduards Liniņš sniedz kodolīgu ieskatu Kongo jaunāku laiku vēsturē, pieskaras Beļģijas karaļa Leopolda II asiņainajiem darbiem 19./20. gadsimta mijā un pastāsta arī, kas notika vai varēja notikt, kad Kongo 1960. gadā ieguva neatkarību un īsti nemācēja ar to tikt galā, un tieši ar šo brīdi saistās Patrisa Lumumbas traģēdija, par ko klausieties raidījuma ievadā.

Orfa un Stravinska tradīciju garā ieturētā oratorija "Mahagoni" ir ievērojams Latvijas mūzikas vēstures opuss, un ir svarīgi saprast, ka Lumumbas upura tēls gan bija izdevīgs PSRS, taču šī ir daudz plašāka mēroga traģēdija, un Marģeris Zariņš, izmantodams Padomju Savienībā teju kanonizēto Lumumbas tēlu, patiesībā runā par humānismu, panafrikānismu un pavisam personisku traģēdiju, kas oratorijas beigu daļā aizkustinoši rādīta Lumumbas atraitnes un bērnu sarunā.

Oratorijā "Mahagoni" ir savā ziņā pasija ar Lumumbu kā krustā sisto, te ir džeza slāņi, alūzijas par baznīcisku cantus firmus, barokālas faktūras, dinamiskas noskaņu maiņas, vēriens un emocijas.

Ieskaņojums, kas ir Latvijas Radio arhīvā, veikts Maskavā 1966. gada 27. februārī. Muzicē tie paši, kas pirmatskaņojumā. Vērts pavadīt 42 minūtes ar skanisku informāciju, kas mūslaiku ausīm varbūt vietumis liksies nedaudz plakani izklāstīta, tomēr kopumā aizrit kā spilgts piedzīvojums, kur jo sevišķi izceļas Laimas Andersones-Silāres un Kārļa Zariņa fenomenālie solo, Hermaņa Brauna elastīgā klavierspēle un Edgara Tona virtuozā māka ar tempu un dinamikas attiecībām piešķirt visam nevainojamu formu.