Imanta Kalniņa Koncerts orķestrim (1966)

Šoreiz uzmanības centrā - Imanta Kalniņa Koncerts orķestrim (1966), kuru baudām 1970. gada ierakstā: muzicē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults - maestro Leonīds Vīgners.

Eksperta lomā - komponists Andris Dzenītis, taču telefonsarunā uzklausām arī pašu autoru - Imantu Kalniņu!

Andris Dzenītis pamatīgi un detalizēti ieskicē laikmeta kontekstu: "Koncerts orķestrim līdz 1966. gadam jau kļuvis par modes kliedzienu - ja pārskatām šī žanra jaunrades sarakstus, var minēt gan Kazellas, gan Hovanesa, gan Kančeli koncertus orķestrim, Ban Gražinas Bacēvičas, Rodiona Ščedrina un Maikla Tipeta darbus. Protams, slavenos šī žanra paraugus - Bartoka un Lutoskavska koncertus orķestrim. Man vienmēr šķiet svarīgi saprast laikmeta kontekstu, kurā rodas konkrētie darbi. Bieži operējam ar sausiem gadskaitļiem, kaut vienā laikā var rasties absolūti dažādi darbi.

Imanta Kalniņa darbība šajā laikā iekļaujas diezgan interesantā kompānijā.

1966. gadā Jānis Ivanovs uzraksta savu Poema Luttuoso,  pēc gada top 12. simfonija; Romualds Kalsons 1966. gadā uzraksta savu simfonisko epizodi "Pirms aiziešanas", Skulte 1965. gadā ir uzrakstījis savu Ceturto simfoniju. (..) Arī Imanta Kalniņa vienaudži mūsu kaimiņvalstīs eksperimentē. Perts Igaunijā ir topa komponists, radikāls revolucionārs, kurš līdz 1966. gadam jau uzrakstījis visas savas "Kolāžas", 1966. gadā raksta savu Otro simfoniju,  top čellkoncerts Pro et Contra. Zinot, cik Imants Kalniņš tolaik bija tuvos draugos ar Pertu, sava ietekme tur ir. Šis laiks ritēja padomju gaisotnē, tāpēc svarīgi zināt, no kā autori smēlās iedvesmu. Kalniņa Pimais čellkoncerts, kas tapis 1963. gadā, ir augsts sasniegums un  pilnībā liekams blakus Šostakoviča Pirmajam čellkoncertam, kas ir 1959. gada opuss. Bet 1966. gadā Šostakovičs raksta Otro čellokoncertu.

Tā ka laikmeta konteksts lielā mērā apliecina to, ka Imanta Kalniņa Koncerts orķestrim lieliski iekļaujas tā laika stilistiskajā domāšanā un ir izteikti moderns, ja neņemam vērā faktu, ka arvien vairāk pieaug rietumu avangarda ietekme. Akadēmiski filharmoniskajā virzienā Imanta Kalniņa mūzikas valoda tam laikam no vienas puses ir samērā klasiska, taču arī drosmīga.

"Senas dejas" viņš saraksta 1960. gadā, 1964. gadā top Pirmā simfonija, 1965. gadā - Otrā simfonija. Kamēr Pauls Dambis šajā laikā tikai knapi sācis eksperimentēt ar simfonisko orķestri."

Izrādās, ka reiz aktuāls bijis pirmatskaņojuma ieraksts, kas datēts ar 1967. gadu, kad pie pults bijis Edgars Tons, bet, kādēļ 1979. gadā ieraksts ticis likvidēts jeb nodzēsts, skaidru ziņu nav. Un izrādās arī, ka ieraksts, kas ir mūsu rīcībā, ir no otrās redakcijas, par kuru 1970. gadā rakstījis Joahims Brauns un uzteicis to kā kvalitatīvāku un sakārtotāku.

"Pa ausu galam biju dzirdējis, ka šāds darbs Imantam Kalniņam ir bijis," saka Andris Dzenītis. "Esam mūsu skaņražiem parādā...

Uzskats, ka izdzīvo tikai labākie darbi un tie arī skan, ir maldīgs.

Cik vispār dzirdam latviešu opusus? Tie ir ļoti reti gadījumi, tā ka pavisam noteikti nevaram teikt, ka tikai pāris darbu ir to vērti, neskaitot klasiku, kas tiek spēlēta valsts svētkos. Mums ir ļoti daudz labas mūzikas, kura būtu pelnījusi skanēt vismaz reizi desmit gados," uzskata Andris Dzenītis.

Imants Kalniņš telefonsarunā no Liepājas neslēpj izbrīnu, ka šis darbs Latvijas Radio fonotēkā tomēr eksistē! "Jauns komponists soli pa solim iet uz priekšu... Koncerts orķestrim - forma, kura pasaules mūzikas vēsturē nav nemaz tik bieži sastopama. Laikā, kad tapa rakstīts šis darbs, koncerta forma man kā topošajam komponistam šķita interesanta. Slavenāko paraugu šai jomā zinām - tas ir Bartoka koncerts. (..)

Žanrs, formas novitāte, raksturs, kas piemīt formai kā tādai - tas mani savaldzināja un kļuva par pamatu tam, kāpēc izvēlējos šo formu. Likās interesanti izmantot koncentrisko formu, kas reti tiek lietota.

Tā ka bija pietiekoši daudz iedvesmojošu faktoru, kas mudināja uzrakstīt tieši šādu formu."

Muzikologs Nils Grīnfelds savulaik šo darbu izcēlis kā stilistikas enciklopēdiju.

"Koncentriskā forma - ABCBA - pati par sevi ir forma, kas diktē savas prasības un dod iespēju neko neatkārtot. Saturiski, intonatīvi tā provocē uz muzikālā materiāla dažādību. Tas bija princips - katru no daļām rādīt pietiekoši atšķirīgi."

Muzikoloģi Vizbulīti Bērziņu toreiz fascinējis te novērotais montāžas princips. "Jāņem vērā, ka tas bija neilgi pēc Konservatorijas beigšanas - jebkuram jaunam komponistam tajā brīdī vārti atveras uz mūzikas pasauli.

Ja agrāk bija kurators profesora personā, tad šeit vairāk kuratora nav. Vārti vaļā, un fantāzija var strādāt simtprocentīgā, ja ne divsimtprocentīgā apjomā.

Man likās interesanti lietot ļoti dažādu materiālu montāžu. It kā nesavienojamas lietas gan stila, gan intonāciju ziņā. 11 vai 12 pilnīgi patstāvīgas intonācijas jeb tēmas - visa pirmā daļa veidojas no krāsainiem stikla gabaliņiem, kādus redzam Bizantijas baznīcu mozaīkās. Attīstības princips, dažādu materiālu blakus nostatījums, nevis variēšana".