"Klasikas" jauno pētījumu ciklu "Latviešu mūzikas zelta fonds. Izrakumi" sākam ar Ģederta Ramana 1970. gadā sacerēto opusu Concerto leggiero, kas skaņuplašu firmā "Melodija" ieskaņots 1971. gadā.

Atskaņojumā piedalījušies Ivars Birkāns, Vilnis Strautiņš, Egils Straume, Vladimirs Vjardo, Vitālijs Dolgovs, Zigurds Linde, Aldis Amoliņš, Ivars Vīgners, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis, Vladimirs Boldirevs, LNSO kameransamblis un diriģents Alnis Zaķis.

Concerto leggiero jeb "Vieglais koncerts". Kādēļ vieglais? Atbilde, šķiet, meklējama instrumentārijā, kurā līdzās akadēmiskajam kamerorķestrim pievienojas arī deviņi džeza instrumenti, precīzāk - deviņi džeza mūziķi.

Ģederts Ramans pamatoti tiek saukts par latviešu estrādes mūzikas pionieri, lai gan t.s. vieglais žanrs nebūt nav prāvākais radošais mantojums viņa daiļradē. Ramans tiek slavēts arī kā brīnišķīgs kompozīcijas pasniedzējs (viņa audzēkņu vidū - Pēteris Plakidis, Mārtiņš Brauns, Rolands Kronlaks un daudzi citi). Kā skaņu režisors viņš darbojies Latvijas Radio un atzinīgi tiek vērtēts darbības laiks, vadot Latvijas Komponistu savienību 70. gados.

Radio ēterā Concerto leggiero skan itin bieži, bet nerodam pierādījumus, ka būjtu atskaņots arī Latviajs koncertzālēs.

To, kā tapa šī skaņdarba ieskaņojums, atceras trompetists Zigurds Linde: "Tādu mūziku Radio studijā līdz tam vēl nekad nebijām rakstījuši - vienkārši nebijām saskārušies ar šādu stilu. Pirms tam bijām spēlējuši vairākus Ģederta skaņdarbus, dziesmiņas, kuras REO spēlēja savos koncertos, bet šis bija īpaši grūts un sarežģīts darbs. Varbūt tāpēc, ka vairāk bija virzīts uz klasiku. No džeza bija ritms, bungas. Džeza stilā bija arī partitūrā rakstītie burtiņi, tāpēc mūziķiem pašiem bija jāizdomā savas improvizācijas - jārāda, kā nu kurš spējam saglabāt stilu, lai tas būtu raksturīgs šim skaņdarbam.

Bija neiedomājami grūti! Tehniskās lietas mācījāmies no galvas, ļoti ilgi mēģinājām un ieraksta process skaņu plašu firmā "Melodija" arī bija ļoti ilgs.

(..) Alnis Zaķis, būdams klasiski izglītots mūziķis, vēlējās savienot akadēmismu ar džezu, ar bigbendu. Neapšaubāmi, tas bija daudz grūtāk! Alnis, stāvēdams priekšā, padeva tempu, kontrolēja ritmu. Ritms bija ierakstīts, austiņas uz ausīm, bet ik pa laikam tās noņēmām, lai dzirdētu kopējo ansambli. Kā tik kas, tā apturējām.

Vai tas bija REO vai Radio orķestris - Ramana mūziku spēlējām bieži. Viņš bija Komponistu savienības priekšsēdētājs, un visi gaidīja viņa mūziku. Kultūras pārvalde uzstāja, lai koncertos skanētu mūsu vadošo autoru darbi, un jāsāk vienmēr bija ar Komponistu savienības biedriem. Jo viņi ir profesionāli, izturējuši pārbaudi, tāpēc ar viņu mūziku jāveido koncerti.

Ar lielu prieku atceros tikšanos ar Ģedertu Ramanu! Laikā, kad nekur - it nekur! - nevarēja nopirkt nošpapīru, viņš pa kaudzītei atļāva paņemt. Viņš vienmēr bija ļoti smaidīgs, labestīgs - cik vien cilvēks var būt foršs, tik viņš bija!

Bija patīkami viņu redzēt, parunāties, pabūt kopā."

Taču interesanti - Zigurds Linde novērojis, ka arī toreiz Concerto leggiero koncertzālēs nav skanējis. "Kaut ļoti patīkama mūzika, savādā kārtā kkoncertos tā neskanēja nekur un nekad!"

Tikām džeza mūzikas eksperts, JVLMA Džeza katedras vadītājs, saksofonists Indriķis Veitners saka tā: "Ģederts Ramans ir viens no nenovērtētākajiem džeza žanra celmlaužiem, ko apliecina gan Concerto leggiero, gan citas kompozīcijas, viņa darbība estrādes dziesmas laukā. Laikā, kad Ramans veiksmīgi vadīja KS, notika dažādi labvēlīgi notikumi saistībā ar džezu. Protams, nedrīkstam aizmirst, ka padomju laikā bija spēcīgs diskurss pret džezu, taču no otras puses sociālistiskajās valstīs taču bija nepārprotami mēģinājumi veidot pašiem savu džezu, pretstatot to amerikāņu džezam."

Indriķis spriež, ka Concerto leggiero ir tipisks t.s. Third Stream stila piemērs. "Tas ir termins, ko radīja Guntars Šulers 50. gadu beigās, lai apzīmētu mūziku, kurā ir gan akadēmiskās, gan džeza mūzikas pazīmes, kas apvienojas jaunā veidolā. Ramana kompozīcija precīzi iekļaujas šajā novirzienā, var ļoti labi dzirdēt šī stila klasisko piemēru ietekmes."

Taču kālab šis darbs nekad nav skanējis koncertzālās? "Viens no iemesliem - komplicētība. Jo simfoniskais orķestris ir viena organziācija, taču šeit ir stipri daudz pieaicināto mūziķu, kuri ikdienā darbojas citā žanrā, citās grupās. Grūti arī pateikt, cik liela bijusi ieintersētība no oficiālajām iestādēm."