Šodien, 2. jūnijā, jau ir sākusies šī gada pašvaldību vēlēšanu iepriekšējā balsošana, kas konkrētos laikos pieejama katru darba dienu, bet vēlēšanu diena būs šajā sestdienā, 7. jūnijā.

Pašvaldību vēlēšanas ir labs iemesls, lai arī mēs, mediji, vairāk uzmanības pievērstu dažādiem vietēja mēroga jautājumiem un paskatītos arī uz Latvijas karti, salīdzinot dažādas pilsētas un novadus, un arī vienkārši vairāk runātu un vairāk saprastu, kā tad dzīve ikdienā rit dažāda mēroga un apjoma vietās. Mēs “Klasikā”, protams, uzmanību vairāk fokusējam uz kultūras nozari, un jau pirms nedēļas raidījumā “Kontrapunkts” iezīmējām dažādas problēmas, ar ko var saskarties vietējās kultūras dzīves organizatori, un būtiskākais secinājums no ekspertiem bija, ka Latvijas karte kultūras kontekstā joprojām ir ļoti neviendabīga un nevienmērīga – tam pamatā gan dažādu vietvaru atšķirīgā attieksme un izpratne par kultūras nozīmi un funkcijām, gan personāla atlases principi, gan arī procentuāli dažādais finansējuma apjoms, ko katra pašvaldība atvēl kultūrai.

Šīs nedēļas raidījumā nosacīti paceļosim pa Latviju, uzzinot, kā kultūras dzīve rit trīs dažādās vietās, kāda tur ir kultūras daudzveidība un kādā balansā ir profesionālā un amatiermāksla – tie būs piemēri no Rēzeknes, Kuldīgas un Limbažiem. Bet pirms uzklausām šīs dažādās pieredzes, ieskicēšu, kādi politikas dokumenti un rīcības nosaka kultūras piedāvājumu pašvaldībā. Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam “Radošā Latvija” tika nodefinēts minimālais kultūras pakalpojuma grozs – pakalpojumu apjoms, kas jānodrošina katrai pašvaldībai, atkarībā no tās statusa. Savukārt aktuālajās kultūrpolitikas pamatnostādnēs, kas spēkā līdz 2027. gadam, noteikts, ka šis pakalpojuma grozs pēc administratīvi teritoriālās reformas jāpārskata, lai paplašinātu kultūras piedāvājuma pieejamību. Šobrīd, 2025. gadā, tas vēl nav noticis, turpināsim gaidīt.

Bet kāpēc ir svarīgi runāt šo pieejamību un definēt to? Vairākos pētījumos konstatēts, ka liels attālums no cilvēka dzīvesvietas līdz pasākuma norises vietai var kļūt par būtisku šķērsli kultūras pasākuma apmeklēšanai. “Motivācija apmeklēt sev interesējošu kultūras pasākumu sāk samazināties aptuveni pie vienas stundas attāluma robežas. Tas nozīmē, ka motivācija pārvarēt attālumu uz pasākumiem, par kuriem cilvēkam nav īpašas intereses, būs vēl mazāka — un distances nozīme lielāka. Ar attālumu saistītie šķēršļi nav tikai ģeogrāfiskā distance vai ceļam patērētais laiks, bet arī ceļošanas izmaksas, piemērota transporta trūkums, nepiemēroti kultūras pasākuma norises laiki. Šie rezultāti ļauj spriest, ka medijos maz reklamētiem un izziņotiem pasākumiem, vai tiem notikumiem, kur nepiedalās populāri mākslinieki, būtu jānotiek pēc iespējas tuvu pie iedzīvotāju dzīvesvietām, kamēr populārāku mākslinieku pasākumi varētu notikt arī aptuveni stundas brauciena attālumā,” tā teikts 2020. gada pētījumā “Kultūras pieejamība Latvijā: faktori un iespējamie risinājumi”.

Tātad ir svarīgi, ka kultūra ir gana tuvu pieejama ikvienam. Arī pēc jaunākā kultūras aktivitāšu barometra datiem, kas apskata 2024. gadu, redzam, ka cilvēki norāda – viņi apmeklētu vairāk kultūras pasākumu, ja tie būtu tuvāk viņu dzīvesvietai: Vidzemē tā uzskata 43% aptaujāto, Kurzemē – 38%, Zemgalē – 41%, bet Latgalē – 35% respondentu.

Kā dažādās Latvijas vietās sokas ar šo pieejamību un balansu piedāvājuma daudzveidībā – vienkopus apskatāmu datu nav un situācijas ir ļoti atšķirīgas. Jāņem vērā, ka viss nav uz pašvaldību pleciem, ir arī valsts iesaiste – gan dotējot Liepājas Simfonisko orķestri, Valmieras un Daugavpils teātrus, gan caur Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammu “Daudzpusīgas profesionālās mākslas pieejamības nodrošināšana” – šajā gadā tur sadalīts 1 miljons 155 tūkstoši eiro, un finansējuma ieguvēji ir Latgales vēstniecība “GORS”, Rotko muzejs, Vidzemes koncertzāle “Cēsis”, Liepājas teātris, koncertzāle “Lielais dzintars”, kā arī koncertzāle “Latvija” un teātra nams “Jūras vārti”. Tāpat Kultūrkapitāla fondā ir projektu konkurss “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma”, kur mērķēti tieši reģioniem sadalīti 710 tūkstoši eiro. Protams, vietējās kultūras iestādes var pieteikties uz finansējumu arī regulārajos VKKF konkursos, kā arī meklēt vēl papildus naudas līdzekļu ieguves iespējas.

Raidījumā “Kontrapunkts” vispirms uzzināsim Kuldīgas novada pieredzi. Kuldīga ir pilsēta, kas 2023. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un tur kultūra un māksla ir cieņā, un to apliecina arī Skrundas televīzijas producente un žurnāliste Ieva Benefelde. Kuldīgas novadam iedzīvotāju skaita ziņā līdzīgs ir Limbažu novads, un par kultūru tajā pieredzē dalās Limbažu kultūras nama vadītāja Arta Zunde. Ieskatāmies arī Latgales pieredze, kur viens no svarīgākajiem kultūras centriem ir Latgales vēstniecība “GORS” – savu redzējumu pauž vadītāja Diāna Zirniņa.