Inta Pīrāga kopā ar kolēģiem Armandu Pakalni, Ināru Ancāni, Sandru Ņedzvecku un Guntaru Pupu mēģina rast īsto atslēgu tādam, nebūt ne tik bieži šodien ēterā sastopamam žanram kā radiolasījums, radiokompozīcija un muzikālā novele.

Šis formāts pieprasa gan laika un cilvēku resursus, gan dramaturģijas talantu apvienojumā ar pamatīgām literatūras, mūzikas un kultūrvēstures zināšanām. Turklāt autoram jābūt ar savu rokrakstu, lai iedvesmotu klausītāju diezgan apjomīgam laika sprīdim.

Radio pastāvēšanas vēsturē šādu kompozīciju bijis daudz: savā laikā lieli nopelni Diānai Albinai, kura jau 1963. gadā, uzsākot strādāt par Radio Mūzikas redakcijas galveno redaktori ar šo žanru aizrāvās pati un mudināja tam pievērsties arī citus kolēģus.

„Viņa bija īsta rakstniece - ne vienmēr tas precīzi atbilda biogrāfiskajai patiesībai, jo viņai patika iztēloties - kā būtu, ja būtu …. Bet tas, protams, balstījās uz faktiem,”

atceras Armanda Pakalne. „Radošais process ar profesionāliem režisoriem un talantīgajiem aktieriem bija skaists. Informācija un emocionālā bagātība, ko mēs par daudziem komponistiem, piem., Brāmsu un Pučīni, Skarlati un Sibēliusu, un daudziem citiem uzzinājām, bija neizmērojama.”

Armanda Pakalne stāsta arī par savu darba procesu ar režisoru Ēriku Brītiņu; ierakstos pavadītām nakts stundām kopā ar aktieriem un režisoru Haraldu Gerhardu pie operetes„Sikspārnis”, kurai otrajā dienā vajadzēja skanēt ēterā….

Bet tā kā Guntars Pupa jaunībā aizrāvās ar franču klasiskajiem modernistiem, tad savam pirmajam radioiestudējumam izvēlējās fragmentus no Žana Kokto grāmatas” Gailis un arlekīns”, kuru pats arī tulkoja. „Toreiz pianists Māris Skuja, kurš strādājis par Mūzikas redakcijas redaktoru, ar savas mammas valodnieces Maijas Skujas palīdzību esot eksemplāru no vienas vietas izraibinājis ar kļūdu labojumiem….  „

Vēlāk Guntars, jau strādājot „Klasikā”,  veidojis kompozīcijas gan uz Riharda Vāgnera 200. jubileju (Vāgners un Rīga, Vāgners un sievietes, Vāgners un Bavārijas karalis), gan sakarā ar Raiņa 150. dzimšanas dienu meklējis kopīgo un atšķirīgo Raiņa dzejā un A. Skrjabina mūzikā.

Ināru Ancāni pievērsties radiolasījumiem iedvesmojušas lieliskas opermūzikas grāmatas, kuras 80. g. beigās un 90. g. sākumā vairāk nebija aizliegto grāmatu sarakstā un, tādejādi,  nonāca viņas grāmatplauktā.

Plasido Domingo „Skatuve - mana dzīve” tapa kopā ar aktieri Ģirtu Jakovļevu, Marisa Vētras „Mans Baltais nams” tika lasīta kopā ar Hariju Liepiņu, bet  caur smiekliem izprast operu libretus Leo Slēzaka versijā izdevās kopā ar Gundaru Āboliņu.

Brīdī , kad dzima „Klasika”, radiokompozīciju intensitāte bija mazinājusies, taču laiku pa laikam, kad tuvojās kādas nozīmīgas komponistu gadskārtas, tapa arī pa jaunam meistarstiķim. Te ar savu pieredzi dalījās gan Diāna Albina (viņas viena no pēdējām novelēm bija 2008. gadā tapusī „Pēcpusdiena Ainolā” par Jāņa Mediņa došanos pie Žana Sibēliusa, kur jau tika nodarbināti  jaunās paaudzes aktieri, Kasparu Znotiņu un Intaru Rešetinu ieskaitot). Tāpat arī Guntars Pupa veidoja kompozīcijas uz Vāgnera un Raiņa apaļajām jubilejām. Bet vienlaikus tas bija  laiks, kad „Klasika” uzņēma kursu uz „dzīvajām” ētera pārraidēm ar vēlmi arvien eksperimentēt un meklēt jaunas izteiksmes formas, tajā skaitā arī īsākus, koncentrētākus formātus, kā jau tas šim laikmetam raksturīgi.

Tā 2016. gada novembrī, atzīmējot LNSO 90. Sezonu, sadarbībā ar Radioteātri un vienmēr pretimnākošo Māru Eglīti, kā arī dramaturgu un radioteātra režisoru Kārli Anitenu tapa, tā sauktais, seriāls ”Nojautas” triju nedēļu garumā, kur katra sērija bija 5-7 minūšu gara.

Vai Radiokompozīcijām un radio novelēm būs vieta mūsu „Klasikas” programmā turpmāk, to rādīs laiks, bet 2020. gadā par to  tiek domāts, svinot Ludviga van Bēthovena 250. jubileju.