Raidījuma viesi - aktrise, režisore Daiga Kažociņa un dzejnieks, atdzejotājs Edvīns Raups

Sandra Ņedzvecka: Dzejas saistībā ar partitūru - vismaz senākos laikos komponisti centās ierakstīt ar visām iespējamām zīmēm, kā viņi gribētu, lai skaņdarbu atskaņo. Edvīn, kā Jūs skatāties uz to, ka varētu būt pārprasts vai ne tā saprasts? Varbūt reizēm nākas sevi šaustīt, ka neesmu uzrakstījis tā, ka mani nepārprot?

Edvīns Raups: Tas ir ļoti aktuāls jautājums, sevišķi mūsdienās. Mēs valodas evolūcijas ceļā dzejā esam atteikušies no pieturzīmēm un citām interpunkcijas zīmēm. Bet, ja mūziķi pieraksta stingrā nošu rakstā, kādreiz arī dzejnieki vispirms apguva akadēmiskos ritmus, ir bijušas dažādas augstskolas gan viduslaikos, gan vēlāk, kur tos ritmus mācīja, bet tikai ļoti izredzētiem cilvēkiem. Iespējams, to var kaut kādā veidā sasaistīt, bet, protams, dzejas brīvais gars, tāpat kā mūzikā, vienmēr cenšas tās formas lauzt.

Es domāju, ka svarīgais, ko mēs visi cenšamies ielikt kaut kādos rāmjos, ir ritms. Ritmizēts teksts manā gadījumā ir kaut kas līdzīgs vārdu maģijai.

Ne velti ir “burts” un “burties”, es saskatu dziļu tuvību šiem jēdzieniem. Ritmam piemīt spēja iedarboties uz cilvēku viļņveidīgi, un tu kādā brīdī esi saviļņots. Vai neesi. Un brīdis, kad tu esi saviļņots, ir saprašanas, aptveršanas brīdis. Tu esi sapratis, tāpēc tu esi saviļņots. Tas nav racionāls izpratnes veids, ko esam pieraduši ikdienā lietot, jo šīs zināšanas mēs nevaram sadalīt, kā zinātne ir pieradusi. Konstruē, dekonstruē, izpēta, kā tas viss darbojas - skaidrs, to mēs izmantot sadzīvē ērti un saprotami. Savukārt, kad tu aizej Gaujas krastā un skaties, kā plūst Gauja, pēkšņi caur tevi nāk kāds vilnis, varbūt tas ir gaismas vilnis, bet viņš ar tādu jaudu nāk caur tevi, ka tu pēkšņi saproti, kā tā Gauja plūst. Tu saproti, jo tu to sajūti, un tas iekšējais spēks ir tik milzīgs, ka tu vēlies to pateikt. Tās ir zināšanas, kas ir, domāju, pat lielākas nekā tās racionālās zināšanas, ko esam spējīgi iegūt ar prātu.

Bet zinātne arī attīstās, mēs sākam ielauzties arī šajā uztveres līmenī, ko sauc par sajūtām, lai gan tas nav nekas jauns.

Kā zinām, senos laikos bija tāds Epikūrs, kurš definēja, ka viņš ir sensors, kas pasauli uztver tikai caur sajūtām un maņām un pēc tam ar prātu apstrādā šo informāciju un mēģina to pateikt dimensijā, kas mums ir racionāla pieeja. Apmēram tā es redzu ritmu, kurš ir jāsavalda, jāieliek kaut kādos rāmjos, un cik tas ir viegli un nošu rakstam līdzīgi - es teiktu, ka jebkurš augsta līmeņa literārs teksts ir ritmiski ļoti smalki strukturēts, un, jo mazāk tur ir akadēmisku ritmu un atsauču, ja tas ir izdevies teksts, tad tur simtprocentīgi ir smalka ritma struktūra apakšā, kas to visu vada. Aktieri lieliski to jūt uz skatuves. Ja tev teksts neguļ uz mēles, tas nozīmē, ka tam pietrūkst ritmiskās uzbūves, tu nevari viņu brīvi runāt, un tu ilgi mal un mal to tekstu, kamēr vari viņu pateikt. Arī dramaturģijā visos dialogos ir vissmalkākā ritma struktūra.