Diriģenta sadarbība ar orķestri vienmēr ir noslēpumaina lieta, gluži tāpat kā diriģenta talants. Kur ir tā atslēga? Vienam orķestrim konkrētais diriģents der, citam nē. Tāpat kā attiecībās ar cilvēkiem: ar vienu simpātijas rodas no pirmā acu skatiena, ar citu – nekā. Ķīmija nenostrādā," – tā reiz sarunā ar "Klasikas" direktori Gundu Vaivodi trāpīgi formulējis maestro Mariss Jansons (1943-2019), kura domu graudi neskaitāmajās intervijās "Klasikai" mūs stiprinājuši un iedvesmojuši gluži tāpat kā viņa diriģētie koncerti...

14. janvārī Meistaram būtu apritējuši 80. Tāpēc visu šo nedēļu "Klasika" pasludinājusi par diriģenta Marisa Jansona jubilejas nedēļu. Par tās norisi intervijā Dinai Dūdiņai-Kurmiņai plašāk stāsta "Klasikas" direktore Gunda Vaivode. 

***

9. janvārī plkst. 19.05. Ieraksti ar Oslo filharmonisko orķestri

Žans Sibēliuss – Karēlijas svīta op. 11
Artūrs Onegērs – Otrā simfonija stīgām un trompetei ad libitum ("Liturģiskā")
Edvards Grīgs – "Rīts" no mūzikas lugai "Pērs Gints"
Antonīns Dvoržāks – Otrā un trešā daļa no Čellkoncerta
Žana Sibēliusa – Pirmā simfonija miminorā op. 39
Raidījumu veido Dāvis Eņģelis

10. janvārī plkst. 19.05. Lielā mīlestība – Bavārijas Radio simfoniskais orķestris

Džordže Enesku – Rumāņu rapsodija Lamažorā op. 11 nr.1
Pēteris Čaikovskis – Simfoniskā poēma "Romeo un Džuljeta"
Jērgs Vidmanis – Uvertīra Con brio
Ludvigsvan Bēthovens – Allegretto scherzando no Astotās simfonijas Famažorā op. 93
Fransiss Pulenks – Koncerts ērģelēm, timpāniem un stīgām solminorā – ar Ivetu Apkalnu (ērģeles)
Rihards Štrauss – Pirmā interlūdija no cikla "Četri intermeco" op. 72
Rihards Štrauss – "Vakara blāzmā" no cikla "Četras pēdējās dziesmas" op. 150 – ar Diānu Damravu (soprāns)
Lappuses no Rodiona Ščedrina "Karmenas svītas", Igora Stravinska baletiem "Svētpavasaris", "Petruška" un "Ugunsputns"
Viesi: "Klasikas" direktore Gunda Vaivode, ērģelniece Iveta Apkalna un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra mūziķis Henriks Vīze
Raidījumu veido Anna Veismane

11. janvārī plkst. 19.05. Mariss Jansons – sestais Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra diriģents

Antonīns Dvoržāks – Otrā un trešā daļa no Devītās simfonijas
Moriss Ravels – horeogrāfiskā poēma orķestrim La Valse
Gustavs Mālers – Adagietto no Piektās simfonijas dodiezminorā
Rihards Štrauss – Svīta no operas "Rožu kavalieris"
Gustavs Mālers – Ceturtā un piektā daļa no Trešās simfonijas reminorā
Raidījumu veido Inga Žilinska

12. janvārī plkst. 19.05. Cerības un sapņu piepildījumi Rīgā

Rihards Vāgners – Uvertīra operai "Rienci" / LNSO, 1995
Ludvigs van Bēthovens – Allegro con brio no Trešās simfonijas Mibemolmažorā op. 55 / LNSO, 1971
Johanness Brāmss – Allegro non troppo no Otrās simfonijas Remažorā op. 73 / LNSO, 1972
Nikolo Paganīni – Ceturtais koncerts vijolei un orķestrim / LNSO, kopā ar Gidonu Krēmeru, 1995
Hektora Berlioza "Balle" no "Fantastiskās simfonijas" / Oslo filharmoniskais orķestris, 2001
Johanness Brāmss – "Ungāru deja" Remažorā un Priekšspēle R. Vāgnera operai "Loengrīns" / Karaliskais Concertgebouw
orķestris, 2006
Džoakīno Rosīni – Uvertīra operai "Vilhelms Tells" / Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, 2018
Džordžs Gēršvins – "Rapsodija blūza stilā", Raimonds Pauls – Svīta "Teātris" , "Dzel manī sauli", "Vernisāža" / LNSO un
Raimonds Pauls (klavieres), 2016
Raidījumu veido Ilga Auguste

13. janvārī plkst. 19.05. Viesdiriģents Londonā, Filadelfijā, Berlīnē, Vīnē

Dmitrijs Šostakovičs – Allegretto no Astotās simfonijas dominorā op. 65 / Pitsburgas simfoniskais orķestris, 2001
D. Šostakovičs – Otrais koncerts klavierēm un orķestrim Famažorā op. 102 / Mihails Rudijs (klavieres) un Londonas filharmoniskais orķestris, 1998
Fēlikss Mendelszons – Koncerts vijolei un orķestrim miminorā op. 64 / Midori (vijole) un Berlīnes filharmoniskais orķestris, 2003
Edvards Grīgs – Koncerts klavierēm un orķestrim laminorā op. 1. / Leifs Ūve Ansnēss (klavieres) un Berlīnes filharmoniskais orķestris, 2002
Ieraksti no 2006. un 2012. gada Jaungada koncertiem Vīnē / Vīnes filharmoniskais orķestris
Raidījumu veido Rūta Paula

14. janvārī plkst. 12.00. Marisa Jansona 80. jubilejas "Benefice"

Raidījumu veido Gunda Vaivode

14. janvārī plkst. 21.30. Opera un vokāli simfoniskā mūzika

Raidījumu veido Maruta Rubeze

15. janvārī plkst. 14.05. "Orfeja auss"

Fokusā: Marisa Jansona ieskaņojumi. Klausāmies trīs mēģinājumu ierakstus ar Bavārijas Radio SO (2003, 2009): Čaikovska Piekto simfoniju, Berlioza "Fantastisko simfoniju", Štrausa "Tila Pūcesspieģeli". Raidījumu vada Orests Silabriedis, viesi - diriģenti Viesturs Gailis un Konstantīns Petrenko. 

***

Marisa Jansona domu graudi no intervijām Gundai Vaivodei...

* Diriģenta ķermenis jau nestāv kā monuments. Ļoti svarīgs ir arī acu kontakts, īpaši operu iestudējumos, kur diriģents faktiski ir kā muzikālais režisors vai pat konkrēts personāžs. Ķēdīte ir šāda: rokas atsoguļo signālu, ko dod prāts, savukārt prātam signālu raida sirds. Ja signāls par švaku, arī rokas nezinās, ko darīt.

* Spēlēt tempā ar pilnu emociju un iedvesmu - tas ir brīnišķīgi, bet, manuprāt, vieglāk, nekā spēlēt delikāti, ar brīnišķīgu skaņu, sevišķi lēnās daļas: grūti to atmosfēru dabūt. 

* Diriģenta sadarbība ar orķestri vienmēr ir noslēpumaina lieta, gluži tāpat kā diriģenta talants. Kur ir tā atslēga? Vienam orķestrim konkrētais diriģents der, citam nē. Tāpat kā attiecībās ar cilvēkiem: ar vienu simpātijas rodas no pirmā acu skatiena, ar citu – nekā. Ķīmija nenostrādā.

* Dzeja vai proza? Noteikti proza. Ļevs Tolstojs. Puškins. Man ļoti patīk arī Remarks. Labprāt lasu viņa darbus, kas īpaši daudz palīdzēja laikā, kad diriģēju Honegēra Liturģisko simfoniju. Bet vispār ir tā... Ja tu mazliet orientējies mākslā, literatūrā un tev ir laiks lasīt un iet uz izstādēm, ir ļoti grūti nosaukt kādu konkrētu simpātiju - mākslinieku, rakstnieku vai mūziķi.

* Grāmatu vai avīzi mīlu lasīt, turot to rokā. Kaut vajadzētu iet kopsolī ar laiku, par nožēlu, nekad nav bijis laika darboties ar datoru. Esmu vecmodīgs, un man drusku kauns, ka nesaprotu. Bet esmu ieradis tā - ja kaut ko apgūstu, man vajag to mācīties kārtīgi. Ja gribētu paņemt labu skolotāju, tas nozīmētu, ka vajadzētu mācīties regulāri. Tāpēc pirmkārt izvēlos darīt to, kas nepieciešams manai profesijai. Visi cilvēki nevar aptvert visu.

* Kā var redzēt, vai no cilvēka iznāks diriģēšanas lietaskoks? Pirmkārt, talants - tas absolūti ir primārais. Tālāk - izglītība. Tehnika. Vai viņš ir profesionālis, vai arī diletants, kurš kādam draugam paprasījis, kā ir diriģēt uz trīs, un kā - uz četri. Zināšanas, stila izjūta, mūzikas izjūta ir svarīga. Arī tas, vai saprot orķestra un diriģenta psiholoģiju, vietu un atbildību. Ļoti svarīga ir muzikālā gaume. Tas ir šausmīgi, ja tās nav... Vēl būtiska arī mēģināšanas tehnika, kuru ļoti grūti iemācīties, jo to var apgūt tikai tad, ja tiec pie orķestra. Teorētiski to iemācīties ir diezgan grūti. Ļoti palīdz, ja klausies citu diriģentu mēģinājumus.

* Par nožēlošanu jāsaka, ka šodien vairs nav tās sirsnības, atklātības un labvēlības, kas cilvēku starpā valdīja agrāk. Cilvēki vairs negrib uzklausīt cita viedokli, un nepieņem, ka taisnība, iespējams, pieder otram. Turas pie savām sen iemācītajām dogmām, nespējot pieņemt, ka laiki mainās.

* Kad lasu kritikas, daudzreiz redzu, ka kritiķis ļoti maz ko saprot. Manuprāt, ir ļoti maz īstu, profesionālu kritiķu. Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs, izpildītāji, mūziku tveram ar jūtām, bet kritiķis to klausās no mūzikas zinātnieka viedokļa. Un neesmu pārliecināts, ka viņi īsti spēj uztvert mūziku ar izjūtām, kā to dara "normāls" klausītājs, neanalizējot, kāds bijs temps vai kā to diriģējis diriģents. Kritiķi klausās no analīzes puses.

* Ideālajā variantā jābūt tā, ka klausītājs aizmirst par savu eksistenci un paceļas debesīs, kosmosā - tad mūsu uzdevums ir izpildīts. Bet arī mums, interpretiem, ir grūti - ne visos koncertos iespējams pacelties kosmosa augstumā, bet vismaz jācenšas tur tikt...