"Manis paša dzimšanas dienas iniciatīva – aiznest puķes mammai un tētim, kas atdusas kapsētā. Ar to mana dzimšanas diena izbeidzas pilnīgi un galīgi. Tas nav mans nopelns! Tā ir Dieva un manu vecāku iecere," – tā tieši pirms pieciem gadiem, svinot 65. dzimšanas dienu, intervijā Edgaram Raginskim strikti teica komponists Mārtiņš Brauns. Šodien, 17. septembrī, viņam aprit septiņdesmit.

Zinot, ka arī šoreiz šarmantais Meistars ir absolūti noraidošs pret jebkāda veida skaļas uzmanības apliecinājumiem jubilejas sakarā (Dies', pasargi no intervijām!), "Klasika" savus sirsnīgos sveicienus un laba vēlējumus komponistam šovakar paudīs ar viņa paša mūzikas starpniecību. Orests Silabriedis no Latvijas Radio fonotēkas ārā cels trīs no daudzajām Mārtiņa pērlēm, kas iemūžinātas skaņu ierakstos.

Pirmā no tām skanēs pulksten 19.55 – tā būs mūzika Jaunatnes teātra izrādei "Mauglis" ar Ulža Bērziņa tekstiem. Spēlēs un dziedās grupa "Sīpoli".

Otrās pērles laiks būs pienācis pulksten 21.00, kad pēc paša Mārtiņa ieteikuma skanēs "Septiņi dziedājumi par sapni garu". Multimediālas izrādes formātā Latvijas Nacionālajā operā tie tika izrādīti 1998. gada 8. oktobrī. Idejas autors un režisors šim iestudējumam bija Uģis Brikmanis (1956–2018). Toreiz izrādē piedalījās Latvijas Radio koris Kaspara Putniņa vadībā, kāds norvēģu pianists un autors. Tomēr šovakar klausīsimies tvartā izdoto ieskaņojumu, kurā ar Radio kori, Mārtiņu Braunu un Kasparu Putniņu sadarbojas pianists Viktors Ritovs. Šī norvēģu teiksma Knuta Skujenieka atdzejojumā vēsta par vikingu puisi Ulavu Ostesonu, kas aizmieg un ilgā miegā nokļūst dažādās situācijās, toskait nokāpj ellē un uzkāpj debesīs...

Bet Mārtiņa Brauna jubilejas vakara noslēgumā pulksten 22.40 – jau atkal grupa "Sīpoli". Šoreiz "Mēness poēmā" ar Māras Zālītes dzeju.

***

Latvijas Radio fonotēka glabā ne tikai neskaitāmus Mārtiņa Brauna mūzikas ierakstus, bet arī vienu otru ļoti trāpīgu sarunu, jo darba, mūzikas un dzīves sakarā komponists bijis atsaucīgs stāstnieks. Vēlot Mārtiņam arī jaunajā desmitgadē īstenot virkni muzikālu ideju, kā arī vienkārši sirdsmieru un lielisku garastāvokli, īstais laiks mums šīs intervijas ārā celt un vēlreiz pārklausīties. Trāpīgu domu tur netrūkst. Lūk, dažas iedvesmai...

* Bija posms, kad teicu – dzīve ir jāsvin. Tērēju sevi ne tur, kur vajag. Kā šobrīd rakstās? Rakstījies vienmēr slikti, ir tikai gaišie, brīnumainie posmi, kad esi iestrādājies, kad dzelzs ir karsta un tā jākaļ.

* Domāju, ka baznīca ir visur. Mežs ir mana baznīca. Mans bauslis, ko esmu atkārtojis – tev nebūs zināt, bet tev būs ticēt.
Un katra cilvēka celiņš – nevis noklausīts, nevis samācīts, bet katra personīgais celiņš – ir cieņas vērts.

* Man ļoti nepatīk meli, izlikšanās – arī muzikāla izlikšanās. Tas pats arī valdības līmenī. Meli ir viena no vissmagākajām diagnozēm, un es cenšos nekad nemelot. (..) Ja man uzdos jautājumu, kas man pavisam nepatīk, varu atbildēt rupji.
Bet melot man ļoti, ļoti nepatīk. Nevēlos ielaisties darīšanās ar cilvēkiem, kas melo.

* Māja man patiesi ir ļoti laba miera osta. Parasti savus cīņubiedrus aicinu pie sevis, nevis kaut kur braucu. Jā, mainījusies arī mana attieksme pret Rīgu. Teikšu godīgi – man Rīga nepatīk... Ja man jāizvēlas – koncertēt Rīgā vai kaut kur tālu projām, labāk braucu uz tālieni, nevis Rīgu.

* Tas ir darbs, treniņš ar sevi – nonākt no drūma, bezcerīga, kritiska garastāvokļa uz priecāšanos par to, kas tev ir dots un cik jauki, cik brīnumaini dabā viss iekārtots, un cik jaukas ir visas lietas, ko cilvēks nav sacūkojis.

* Negribu kritizēt nevienu cilvēka meklējumu pēc augstākā saprāta, jo esmu stipri pārliecināts, ka cilvēks nav augstākais saprāts. Un tas, ko dara augstākie zinātnes sasniegumi... Mēs pētām sekas! Mēs nevaram tikt klāt radošajam procesam, kas ir neizmērojami ģeniāls.