27. jūlijā 100. gadskārtu atzīmējam JĀNIM TĪSAM (1921-1980) - Latvijas Nacionālās operas mūziķim (kopš 1946) un čellu grupas koncertmeistaram (kopš 1956). Par savu kādreizējo skolotāju Dārziņskolā atmiņās dalās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētā profesore, čelliste Agne Sprūdža.

"Neesam sevišķi daudzskaitlīgs viņa audzēkņu pulciņš – mūsu trijotne ir Diana Ozoliņa, Leons Veldre un es. Ar skolotāju Tīsu iepazinos Dārziņskolā, kur viņš bija uzaicināts Dārziņskolai interesantā, ne sevišķi vieglā laikposmā – kad Dons Jaffē emigrējis uz Vāciju, un viņam bija palikusi ļoti laba klase. Par vienu no skolotājiem Dārziņskola tolaik bija uzaicinājusi Operas orķestra čellu grupas koncertmeistaru Jāni Tīsu. Bet taisnības labad jāsaka, ka man šis vārds bija zināms jau agrāk – kā Liepājas mūzikas skolas audzēknei, jo

viņš bija nedalīta autoritāte čellistu un vispār mūziķu vidū. Tīsa teiktais un Tīsa domas bija neapstrīdamas. Viņš vienmēr runāja ļoti īsi, varbūt drusku sarkastiski, bet vienmēr – ļoti labsirdīgi.

Un šodien, protams, ir jārunā par viņu, jo, kamēr cilvēks ir dzīvs atmiņās, tikmēr viņš ir dzīvs: gribētos, lai tas neaprobežojas tikai ar simtgades atzīmēšanu lielākā vai mazākā pulkā, bet lai viņa vārds un viņa viedie padomi caur mums, viņa skolniekiem, vēl ilgi, ilgi būtu dzīvi un noderīgi.

Pats Jānis Tīss ir dzimis ventspilnieks. Jānis bija vecākais no pieciem bērniem, dzimis 1921. gadā. Viņa brālis Alfrēds, kurš dzimis 1928. gadā, ir pazīstams komponists, kurš pārsvarā rakstījis stīginstrumentiem.

Brālis Alfrēds Tīss spēlēja vijoli, tēvs – vijoli un klavieres, bet māte bija dziedātāja. Ļoti muzikāla ģimene, kas tika absolūti izpostīta Otrā pasaules kara laikā. Māte aizbrauca uz Vāciju, bet tēvs, Jānis un Alfrēds palika Latvijā.

Jānis Tīss mūziku bija sācis mācīties jau Ventspilī, Tautas konservatorijā, un 1940. gadā atnāca uz Rīgu, kļuva par vienu no Latvijas čellu leģendas Ata Teihmaņa skolniekiem. Viņi pat bija noīrējuši tepat Audēju ielā istabiņu daudzistabu dzīvoklī kopā ar Ernestu Bertovski – viņi bija draugi un kolēģi.

Diemžēl Otrais pasaules karš ļoti pamatīgi izpostīja Latvijas čella skolu skolu. Atis Teihmanis aizbrauca uz Vāciju un arīdzan viņa klase, kurā bija daudzi ļoti talantīgi čellisti, izjuka. Pēc Otrā pasaules kara darbību Latvijā turpināja tikai Jānis Tīss un Ernests Bertovskis. Pārējos čellistus kara gaitas aizveda projām no Latvijas. Ēvalds Berzinskis bija orķestra koncertmeistars Operas orķestrī, kurā 1946. gadā strādāt arī Jānis Tīss. Tā ka no 1946. gada Jāņa Tīsa darbība bija saistīta ar Operas orķestri – no 1956. gada, kad Ēvalds Berzinskis bija šo vietu pametis un kļuvis par katedras vadītāju un profesoru konservatorijā, tieši Jānis Tīss bija čellu grupas koncertmeistars. Viņam blakus bija jaunākais kolēģis Jānis Sproģis. Tas bija ļoti neaizmirstams duets! Varētu teikt, ka Jānis Tīss skoloja Jāni Sproģi – viņi gan bija ļoti dažādi, bet viens otru ļoti labi papildināja.

Ar ko īsti Tīss izcēlās? Bija tā, it kā pati daba būtu viņam rokās ielikusi čellu. Viņam bija brīnišķīga labā roka, ļoti skaists tonis. Un, protams, arī lieliska tehniskā veiklība, neskatoties uz to, ka viņš bija patrāpījies nepareizajā armijā un pēc kara dabūjis aizbraukt uz Vorkutu.

Gan uz īsu laiku, bet izsūtījumā viņš pabija. Kad viņš bija atgriezies no izsūtījuma, Tīss teica – es jau nevarēju pat zīmuli rokā noturēt, kur nu vēl lociņu. Bet, neskatoties uz visu to, acīmredzot viņa tehnika ir bijusi ļoti laba, lieliska. Jo es, protams, to netiku dzirdējusi – toreiz biju vēl mazs bērns, kad viņš bija spēlējis, piemēram, Bēthovena trio koncertu. Solorepertuārs viņam nebija sevišķi liels, bet kamermūziku viņš spēlēja daudz. (..) Četrdesmitajos, piecdesmitajos un sešdesmitajos, vēl pat septiņdesmitajos gados veiktajos ierakstos, kuros spēlē Operas orķestris, tur skan Jāņa Tīsa čells. Jo viņa solo ierakstus mēs diemžēl nevaram dzirdēt, jo šajā laika periodā radio bija tiešās pārraides, kad mākslinieki ieradās radio studijā, nospēlēja koncertu, tas izskanēja ēterā, bet netika saglabāts ierakstā, kā tas ir šodien, kad arī notiek koncerti Latvijas Radio studijā, bet mēs tos varam dzidēt arī pēc tam.

Viņš nebija to mākslinieku vidū, kas veica fondu ierakstus, viņš arī uz to nepretendēja. (..) Pie viņa mācījos divus gadus, atnākusi no Liepājas. Bija viņam vēl audzēkņi, bet katrā ziņā tieši

mums visiem trijiem viņš katrā ziņā bija mākslinieka etalons. Viņš mūs prata aizraut. Viņš mūs prata iedvesmot. Viņš bija arī ļoti, ļoti prasīgs.

Prasīgs tādā ziņā, ka mums bija jāspēlē tīri un ar labu toni, bet tas, ko es ļoti atceros, bija ārkārtīgais prasīgums pret skaņdarba niansēm. Viņš varēja vienu takti, vienu niansi izstrādāt stundām ilgi.

Atceros, kā spēlēju Nikolaja Rakova "Poēmu", kas viņam bija ļoti mīļš skaņdarbs... Atceros arī, kā, atnākusi no Liepājas, mācījos Bokerīni koncertu Sibemolmažorā un pie tā arī paliku, ka tikai mācījos, jo tā, kā skolotājs gribēja, es to audzēkņu vakarā nospēlēt nevarēju... Viņam bija tāds teiciens – to tu varēsi spēlēt tad, kad tev būs sirmi mati.

Milzīgs prasīgums un arī milzīga punktualitāte, jo skolotājs nekad nekavēja stundas – ne par minūti! Pulksteni varēja nostādīt: trešdienās un sestdienās pulksten divos sākās stunda un, kad bija tieši pulksten divi, pie skolas piebrauca viņa zilais žigulītis, un viņš bija klāt.

Tāpat viņš pēc stundām gatavojās uz vakara operas izrādēm, kuras mēs, audzēkņi, ļoti cītīgi apmeklējām, tā arī iemīlot operu un baletu un noskatoties ļoti daudz izrāžu.

Ar Dianu Ozoliņu mums bija tāda aizraušanās, ka uz tām izrādēm, kur čelliem bija solo, parasti gājām un nosēdāmies čellu grupai tieši pretī. Es, protams, tikai tagad saprotu, kā jutās čellu grupa un mūsu skolotājs, bet varbūt pat labi, jo mēs ļoti kaismīgi aplaudējām."

Vairāk un plašāk – ierakstā.