Pilsētplānošana savā veidā nozīmē dizainu attālinātā Zoom formātā – mēs uztveram atsevišķu ēku arhitektūru, varbūt to kontekstu ar pārējo apbūvi, taču, paši to nemanot, pārvietojamies pa takām, kuras mums nosprauduši pilsētplānotāji.

Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma izstāžu cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” septītā, noslēdzošā izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai”. Izstāžu cikls tika sagatavots no muzeja oriģinālajiem karšu krājumiem un vēstīja par Rīgas attīstības idejām, tostarp nerealizētajām, aptuveni simt gadu garumā – no 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm līdz mūsu dienām.

Izstāžu cikla kurators Jānis Lejnieks dalās pārdomās par reālo pilsētplānotāju ietekmi politiskā spiediena un ekonomisko iespēju – kā padomju saimnieciskās mazspējas, tā tirgus ekonomikas apstākļos. Cik gadus uz priekšu pilsētplānotājs spēj paredzēt nākotni?

Cita starpā izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai” atklāj padomju gados izstrādāto “zaļās joslas” projektu, kas tā arī netika apstiprināts. Pilsētai tagad pieder lielas mežu platības Pierīgā. Vai tās tiks izmantotas sabiedrības labā?