Cik sabiedrībai svarīgas un asas bija plakāta idejas pirms dažām desmitgadēm, un ko tas vēstītu mūsdienās – par cilvēkiem, varu, attiecībām? Kur šobrīd redzam plakāta līdziniekus un kur tajos sakoncentrētā doma precīzi ataino laikmetu?

Par plakātu vēsturi, nozīmi, tajos ietvertajiem simboliem raidījumā "Kāpēc dizains?" sarunājas mākslas zinātniece RAMONA UMBLIJA, literatūrzinātniece JANĪNA KURSĪTE un mākslinieks KRIŠS SALMANIS, kurus studijā aicinājusi Ilze Dobele.

Ilze Dobele: Vaicāsit – kāpēc šodien par to gribas runāt? Tāpēc, ka šobrīd ir tik ļoti daudz bezpieturzīmju paziņojumu. Varbūt valodnieki apstrīdētu šāda vārda lietojumu, bet man tiešām šķiet, bezpieturzīmju paziņojumi un arī mūsu ikdiena ir tāda attēlu virpuļu pārņemta ņirboņa, un koncentrēts vēstījums ir diezgan reta parādība. Ikreiz, kad mēs ar ko tādu sastopamies, mūsu prātam tas šķiet kā patīkams jūras vējš, kas mazliet atsvaidzina. Kur to īsti rast mūsdienās: kultūrā, literatūrā, mākslā, dažādos citos vēstījumos? Publiskā vidē grūtāk pateikt, kur mēs to redzam – varbūt kādos ielu zīmējumos. Reizēm skatāmies uz žurnālu titullapām. Un vēl man ļoti kodēts vēstījums reizēm šķiet veiksmīgas karikatūras.

Bet sarunu sākam par plakātu, kurā viss minētais par koncentrēto domu bijis atrodams dažādos laikos un ar dažādiem mērķiem. Kas ir svarīgākais plakātā, un kāpēc tas var būt tik iedarbīgs?

RAMONA UMBLIJA: Aktualitāte. Aktualitāte, kas ietverta vizuālajā tēlā. Vizuālais tēls nenozīmē, ka vienmēr ir jābūt zīmējumam, jo plakātā ļoti iedarbīgi ir arī vārdi. Septiņdesmitajos gados viens no populārākajiem plakātiem, kas slavenajā populārajā Varšavas plakātu biennālē arī vinnēja, bija uz balta fona rakstīti Šekspīra vārdi melnā krāsā: "To be, or not to be". Ja mēs šodien šo plakātu uzliktu uz ielas, vienalga, kur, domāju, tas iegūtu pavisam jaunu jēgu mūsu konkrētajā kontekstā. Tā kā ir ārkārtīgi svarīgi uztvert laikmeta elpu un atrast tam vizuālu izteiksmi.

JANĪNA KURSĪTE: Tas ir salikums. Skatoties vēsturē, ir brīži, kad bija tikai melna un balta krāsa, un bija ļoti svarīgs šis kontrasts, jo plakāts visbiežāk ir būvēts pēc kontrastu principa un ar to uzrunājošs. Plakātā vēsturiski svarīga loma bijusi ornamentam – īpaši kara apstākļos, nemiera apstākļos, arī atmodas laikos. Tātad krāsu izvēle un spēcīgs vārdu salikums. Un, ja runā par nozīmēm, te Ramona jau iesāka ieskicēt: plakātam bijusi informatīva nozīme teātrī; kino jau vajadzēja ievilināt skatītāju, tātad klāt nāk šī maģiskā nozīme – informēt un saukt, bet politiski izšķirīgos brīžos ļoti svarīgi ir pārliecināt – par vai pret. Vai arī uz kaut ko aicināt. Kā 1916. gadā tapušais Riharda Zariņa slavenais plakāts "Aizstāvēsim tēvu zemi!" Sieviete tautas tērpā un ar paceltu zobenu rokās.

KRIŠS SALMANIS: Pats galvenais ir ziņojums. Un man kā māksliniekam interesē, kā tas ziņojums ir ietērpts. Visinteresantāk – kā attēls saspēlējas ar tekstu. Pirmais, kas nāk prātā, par plakātu domājot, ka tā ir koša bilde – varbūt ne krāsu ziņā, bet vienkārši iedarbības ziņā kopā ar tekstu. Man šķiet interesanti, ja teksts nevis paskaidro bildi, bet lauž to vai varbūt atrisina. Vai dažkārt otrādāk – kad ir skaidrs, kādam jābūt tekstam, bilde pasaka kaut ko mazliet citu, un plakāts iedarbojas kā vienība. Tātad pretnostatījums arī pilnīgi noteikti var būt – nevis viens otru papildinošs, bet viens otram pretstāvošs. Pretstati kopā veido ziņojuma summu.

Protams, gadās plakāti, kuriem nav teksta un to pat nevajag, un gadās tādi, kuriem pilnīgi pietiek ar melnbaltu tekstu vai ir vārds, kurš grafiski atrisināts ļoti skaistā krāsu vai burtveidolu formā.

Pārlecot uz priekšu mūsdienās, viena no plakāta vietām ir dzīvojamā istaba, kur plakāts bieži ir rotājums. Kādam pie sienas ir slavenais plakāts "Nav cīņas bez uzvaras". Skaidrs, ka tur ir saturs, bet šķiet, ka tad, kad šos plakātus sāka taisīt, vairāk sajūsminājās par burtveidoliem, minimālismu un skaistumu. Tāpat kā "Būt vai nebūt". Bet ir liels jēdzieniskais smagums šajā plakātā – tas nav vienkārši rotājums.

Mājas saimnieki uz to varbūt skatās pilnīgi citām acīm un domā, vai vajadzētu katru dienu uz to skatīties? Varbūt dzīvojamā istabā tomēr varētu kaut ko vieglāku...

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.

Raidījuma producente - "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone.