LSM ziņās: Rīgas «diriģents». Saruna ar jauno pilsētas arhitektu Pēteri Ratas

Pēc ilgstoša un komplicēta kandidātu atlases procesa rīdzinieki beidzot ir sagaidījuši jauno pilsētas arhitektu – Pēteri Ratas.

Pēteris ilgus gadus ir bijis ārpus Latvijas, krājot profesionālo pieredzi milzīgajās pilsētās Ņujorkā un Šanhajā. Atgriežoties Rīgā, arhitekts uzskata, ka svarīgākais nav pilsētas mērogs, bet inteliģence un izpratne, ko mēs šai vietai vēlamies dot – nav jābūt lielākiem par pārējiem, lai pierādītu sevi. Pilsētas aug lēni, to nosaka tautsaimniecība, un mums šajā procesā jābūt saprātīgiem, bet arī ambicioziem. Rīgai ir lieliska iespēja būt veselīgam, radošam, ekonomiski aktīvam Baltijas reģiona centram. Tam ir jārada atbilstošs infrastruktūras nodrošinājums ar atbilstošu pilsēttelpas kvalitāti. Bez tam pilsētas nākotnes vīzijai nav jānāk no augšas, tai jānāk no apakšas un jāatspoguļo sabiedrības vajadzības, un te labs sabiedrotais var būt apkaimju biedrības.

Ilze Martinsone: Arhitekta dienesta vadītāja izvēles process bija garš, komplicēts un no profesionāļu puses tiek arī kritizēts par necaurspīdīgumu un vēl par visu ko. Bet tas ir konkursa rīkotāju, ne tavs jautājums. Mēs esam ļoti priecīgi, ka tu mums beidzot esi, un, kā saprotu, man ir tas gods un laime būt pirmajai, kas "izrāvusi" tevi uz interviju, jo šobrīd esi burtiski uz izķeršanu... Pirms sāku tev uzdot jautājumus par jauno darbu, gribu tev pajautāt: tu esi ļoti, ļoti ilgi bijis ārpus Latvijas: kāda ir tava līdzšinējā profesionālā pieredze un ko tu tik ilgi tālās zemēs esi darījis?

Pēteris Ratas: Pieredze bijusi ļoti daudzveidīga un krāsaina. Tas varbūt ir labākais un svarīgākais pienesums, ko es varētu dot Rīgai. Zinu, ka būs arī jautājumi par to, vai šī pieredze tiešām ir pielietojama arī šeit. Piemēram, man ir Ķīnas periods Šanhajā un Ņujorkas pieredze. Domāju, ka noteikti! Jā, Rīga nav ne Šanhaja, ne Ņujorka, bet katrai vietai ir sava identitāte, savs mērogs, savas vērtības. Svarīgākais ir mūsu sapratne - ko mēs darām, kā mēs darām, mūsu inteliģence un kapacitāte. Man ir pārliecība, ka to es varētu dot. Tai pat laikā, kamēr biju projām, domas un sirds piesaiste vienmēr bijusi pie Rīgas, jo esmu uzaudzis kā rīdzinieks, izsenis dzīvojis Elizabetes ielā, un atceros savu skolas laiku, kad lasīju Broces grāmatu ar zīmējumiem, vakaros staigāju pa Vecrīgu un meklēju viņa minētās ēkas. Tā ka sasaiste ar Rīgu ir ļoti cieša.

Kā tu Rīgā jūties pēc milzīgajiem Ņujorkas un Šanhajas mērogiem? Kāda tev izskatās Latvijas situācija izskatās no lielo mērogu perspektīvas?

Viss ir relatīvi. Mums nevajag uz sevi skatīties [no augšas] uz leju. Kā jau tikko teicu, katrai vietai ir savs mērogs un sava unikalitāte. Nav jābūt lielākam par pārējiem, lai pierādītu sevi. Rīgā ir savas vērtības, Latvijā ir savas vērtības, mums tās pašiem jāapzinās, jāizkopj un jāciena. Ja skatāmies uz sevi pozitīvi, jā, mēs daudz ko varam, mums nav jākaunas par sevi ne drusku!

Saruna pilnā apjomā lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.