"Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme," par savu sirdslietu un specializāciju – arhitektūras māksliniecisku iemūžināšanu fotogrāfijā – saka Ansis Starks. Šobrīd viņš ir viens no spēcīgākajiem arhitektūras fotogrāfiem Latvijā. 

Neraugoties uz mūsdienu šķietamo demokrātiju, kad ar telefona palīdzību katrs var būt fotogrāfs, arhitektūras fotogrāfijā profesionāļu loma tikai pieaug. Starptautiskos konkursos objekti tiek vērtēti pēc attēliem, un fotogrāfs arhitekta darbam var piešķirt neesošu vērtību vai gluži otrādi – to pazudināt.

Bieži vien tieši fotogrāfi par arhitektūras darbiem rada daudz izcilāku iespaidu, nekā tie izskatās realitātē.

Mūsu mākslas vēsturē diezgan maz esam runājuši par šo īpašo žanru – arhitektūras fotogrāfiju, kaut gan arī Latvijā tam ir vēsture. Taču šos meistarus neviens praktiski nezina. Jājautā, vai kāds zina tādu vārdu kā Aleksejs Dogadkins, kas bijis Arhitektūras fakultātes students 30. gados, strādājis fakultātē kā asistents un tajā pašā laikā veidojis izcilas arhitektūras fotogrāfijas, kuru kontekstā var runāt ne tikai par modernismu arhitektūrā, bet arī par modernismu arhitektūras fotogrāfijā.

60. gados darbojies Filips Izraelsons, kuru mēs ļoti maz zinām. Viņš 70. gados emigrēja no Latvijas, bet viņa bildes ir absolūti izcili modernisma arhitektūras paraugi. 30. gados darbojās vēl citi meistari – kā Roberts Johansons, bet ne visus var uzskatīt tieši par arhitektūras fotogrāfiem.

Pašlaik populāras ir arhitekta Nikolaja Hercberga bildes – viņa arhīvs kļuvis pieejams publiskajā telpā. Tas ir ļoti nozīmīgs kultūrvēsturisks dokuments, tomēr tā īsti par arhitektūras fotogrāfiju šeit nevaram runāt. Hercbergs fiksējis ēkas, bet nav fotografējis tās ā arhitektūru. Pēckara laikā Latvijā vēl ir izcili meistari – Laimonis Stīpnieks, kurš bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, tāpat ilgas desmitgades šajā jomā valdīja Indriķis Stūrmanis. Nupat ienākusi jaunā paaudze, kuras vidū par līderi tiek uzskatīts Ansis Starks. Nevar uzskatīt, ka viņš gluži ir jaunais, jo jau sasniedzis zināmu briedumu, bet pēc mūsu laikmeta standartiem tomēr ir jauns. "Pēc arhīva standartiem – jauns," smejas Ansis.

Ilze Martinsone: Ansi, kā tu vispār kļuvi par fotogrāfu? Tavi vecāki ir mākslinieki – tēvs ir jau hrestomātisks Latvijas mākslinieks Andris Breže, mamma – izcilā zīmēšanas skolotāja Ilze Starka. Atceros mākslinieka Ojāra Pētersona ar humoru teikto tēzi – kad tie mākslinieku bērni ņem rokā zīmuli, viņiem jāsit pa pirkstiem... Tas bija joks, bet, domājot par to, ka mākslinieka dzīve ir diezgan sūra, saprotu, ka tavi vecāki tā arī darīja – viņi tevi virzīja pilnīgi citā virzienā, bet vienalga – tas mākslinieka gēns ņēma virsroku.

Ansis Starks: Apmēram tā arī sanāca. Nebija jau tā, ka mani gluži atturētu no mākslas sfēras, bet manī pašā nebija tik spēcīga dzinuļa, lai es tur lauztos iekšā. Ilgu laiku iekšēji nevarēju saprast, kur īsti iederos, un tad tā ļoti, ļoti lēnām un pamazām man pieleca, ka mākslas joma ir tā, kur iederos vislabāk. Un labi arī tas, ka sākumā galīgi neapzinies, ka tā dzīve šādā veidā ir sūra.

Mācās no klientu prasīguma

Vai tu no kāda arī mācījies – praktiski vai attālināti?

Mācīties, izrādās, man ir paticis praksē. No skolas labi atceros spēcīgākos brīžus, ko var salīdzināt ar papīra lapu, kad to pārloka uz pusēm un mazliet vēl novelk ar nagu, atstājot tādu zīmi: tā bija fotoziņu aģentūra AFI, fotogrāfi Valda Kalniņa un Ints Kalniņš – tā bija mana pirmā foto darbavieta un arī jūtamākā skola profesionālajā dzīvē.

Lai arī dažam labam šķita, ka ziņu fotoreportāža nav mans lauciņš, tomēr liekas, ka tieši no tāda ne gluži sava lauciņa pieredze ir ļoti noderīga pēc tam savā lauciņā, jo no ziņu aģentūras nāk tāds kondensētais kadrs – ka fotogrāfijā maksimāli jāietver būtība.

Tāpat arī doma vai spēja saskatīt būtisko, kas būtu jāparāda. Otra skola bija tad, kad sāku fotografēt arhitektūru – tie ir mani klienti arhitekti, kuri mani māca. Pirmais jau paliek vislabāk prātā – tā bija arhitekte Zaiga Gaile. Atceros, sākumā bija nesaprašanās, kas tad ir vajadzīgs, kamēr beigās man pielēca. Un turpmāk – nu ne gluži katrs, bet

no klientu prasīguma daudz ko var iemācīties.

Un kā tu nonāci tieši pie arhitektūras fotogrāfijas? Vai tā bija apzināta izvēle? Jo patiesībā jau neviens fotogrāfs Latvijā nekad nav varējis izdzīvot tikai no viena žanra. Tev bijušas vairākas personālizstādes, un tās nebūt nav bijušas arhitektūras fotoizstādes – tās bijušas portretu izstādes. Arhitektūra tev vienkārši tā nejauši sanāca, ievilka tevi, vai arī tev no laika gala tas ir paticis un interesējis?

Tā nebija apzināta izvēle – tā bija vilkme. Apzināta tā nebija tādā ziņā, ka vēl neapzinājos un varbūt pat līdz šim līdz galam neapzinos, kas ir tas, kas man patīk. Bet nu – šobrīd jau daļēji varu noformulēt, ka

arhitektūras fotogrāfija ļauj man izpausties attēlā kā plaknē. Tādā laukumu un līniju ģeometrijā, kas īsti nav sastopams citās jomās – dabas fotogrāfijā vai portretā ir cita grafika.

Bet telpiskums un vēl tas, ka es to varu ne tikai redzēt un attēlot, bet arī tādā ķermeniskā mērogā piedzīvot un piedalīties. Līdz ar to es neesmu aizrāvies ar maketu fotografēšanu, jo tur var tikai ar aci redzēt un iztēloties – tur nav tās ķermeniski telpiskās pieredzes.

Brīvs no autoritātēm

Vai arhitektūras fotogrāfijas sakarā tev ir kādas pasaules autoritātes vai arī autoritātes, kuras tu par tādām uzskati Latvijā?

Fotogrāfijas jomā es esmu brīvs no autoritātēm. Fotogrāfijā man šķiet interesanti iedvesmoties no citām jomām un citu jomu autoritātēm. Fotogrāfijā pārāk arī neaizraujos ar pētīšanu, bet ik pa laikam uzrodas kādi citi autori, kurus ir interesanti paskatīties.

Visos laikos fotogrāfi, īpaši arhitektūrā, bijuši atkarīgi no tehnikas progresa. Jo arhitektūra ir ļoti specifiska lieta – grūti to iedabūt kadrā. Zinu, ka padomju laikos Laimonis Stīpnieks pats konstruēja objektīvus un izmantoja aviācijas tehniku. Šodien laikam pasaule piedāvā visu, ieskaitot dronus. Kā ir tev – cik tālu jūties atkarīgs no tehnikas? Un kā tev to izdevies iegūt? Tas viss taču ir drausmīgi dārgi.

Tehnika joprojām ir ierobežojoša, un šobrīd, lai fotografētu arhitektūru, var sākt ar to, kas nav dārgi, tad var turpināt ar kaut ko, kas ir dārgāks. Līdz tam “drausmīgi dārgi” vēl neesmu ticis – iespējams, Latvijas mēroga dēļ.

Bet iznāk konkurēt ar... telefoniem. Jo attēla mirklīgu iespaidu daudz ātrāk un vieglāk ir dabūt ar telefonu. Arī pats process ir ļoti ātrs un ļoti viegls, intuitīvs.

Jebkura cita tehnika katru darbību paildzina, apgrūtina, un reizēm ir tāda sajūta, ka stundām ilgi sanāk dzīties pēc telefona bildes radītā iespaida. Tomēr nav vēl gluži tā, ka gribētos pāriet uz telefonu. Tur ir kaut kas vēl, kādēļ ir vērts cīnīties ar to tehniku.

Un kā tu izturies pret attēlu digitālo apstrādi? Daļa fotogrāfu savas bildes apstrādā tiktāl, ka zūd realitātes sajūta – neliela ieliņa pēkšņi izskatās pēc šosejas... Pilnībā iztikt bez tā nevar, bet kur ir tā robeža?

Droši vien, ka jebkura fotogrāfija ir ilūzija un manipulācija, līdz ar to tā ir autoru gaume un publikas izvēle, kas tiek rādīts.

Attieksme neietekmē rezultāta kvalitāti

Tu fotografē arhitektūru – pieņemu, ka dažādu. Un droši vien, ka tev ir arī personiska attieksme pret kādu būvi – tev tā patīk vai nepatīk. Tas tavu darbu ietekmē?

Protams, ka mana attieksme pret būvi, būves autoru un vēl visādām citām lietām ietekmē darbu, bet ne rezultāta kvalitāti.

Šķiet, ka rezultāta kvalitāte, pēc kā es tiecos, ir tādas kā dzirnavas, kurās visas pieminētās lietas tiek samaltas, transformētas un tad ieaužas audumā jau mainītā veidā.

Daudz kas tiek piedzīvots darba procesā, bet tas ir tikai kā process.

Mana personīgā pieredze kā rakstītājai par arhitektūru ir šai ziņā interesanta – reizēm labākie raksti izdodas tieši par to, kas man nepatīk...

Jā, tā arī ir bijis, tāpēc to variantu ir tik daudz, ka šī atbilde man likās kā labākais kopsavilkums. Jo īsti nevar saprast, kas ko ietekmē un kāds rezultāts no tā rodas.

Planējošais cilvēks

Tu esi braucis arī īpaši tālu, lai fotografētu kādus objektus. Laikam pats eksotiskākais un interesantākais bijis brauciens uz Ķīnu, fotografējot Šaoliņas lidojošo mūku templi. Man liekas, tā vēl ir papildu slodze, jo jāņem vērā, ka fotogrāfam ir vajadzīgi īpaši laika apstākļi, lai nobildētu ēku, un ir skaidrs, ka otrreiz tur nevarēs braukt. Atceros, Arhitektūras muzejā bija 60. gadu pilsētas fotogrāfijas izstāde, un par manu favorītu izstādē kļuva viens pavisam neliels Vladimira Gaiļa darbiņš – Salspils memoriāla fotogrāfija. Un mani absolūti fascinēja, cik ilgi Vladimirs Gailis ir sēdējis, lai sagaidītu saules gaismu un ēnu, kas krīt precīzi pa diagonāli pāri memoriāla sienai – ar to viņš piedeva šim jau tā izcilajam ansamblim vēl papildus jēgu un emocionālo dimensiju. Un tev tagad ir bijis jābrauc uz šādām tālām vietām un jātiek ar to galā. Mani absolūti fascinēja tava fotogrāfija ar Šaoliņas mūku templi – fotografēta no liela attāluma, viss tinās tādā vieglā, vieglā dūmakā. Mūsdienās cilvēkus ir ļoti grūti pārsteigt, bet toreiz tiešām es biju fascinēta un ilgāku laiku sēdēju bez kustībām un skatījos uz šo bildi.

Prieks dzirdēt!

Ķīnā man pašam toreiz lielākais prieks bija par izdošanos ar planējošo cilvēku virs ēkas.

Bija vairāku apstākļu kombinācija, un vajadzēja ātri izlemt, ko darīt. Jo cilvēks – vēja tuneļa lidotājs – bija pieejams uz īsu laiku, viņam bija jādodas tālāk, līdz ar to vajadzēja ātri sakoordinēt, cik augstu viņam uzlidot, kā viņam iegriezties, kurā virzienā, to visu vēl pārtulkot, un tad saprast, kurš būs labākais kadrs. Jo tu saproti, ka nevari nobildēt šādā rakursā, tad apiet kalnam no otras puses un nobildēt arī tā. Ir tikai tas īsais brīdis, kad viņš tur planē. Un tad prieks par to, ka pieņēmu lēmumu fotografēt objektu it kā no aizmugures, nevis no priekšas, kas likās tā mazliet riskanti – tomēr liekas, ka lēmums bija pareizs. Bet tai brīdī mazliet “nervs raustījās”, vai tā būs labi.

Varbūt vēl kāds no šiem braucieniem ir īpaši palicis atmiņā?

Par to īpašā laika izvēli – laikam es aizvien vairāk esmu pateicīgs par apstākļiem, kas ierobežo. Jo, ja ir brīva izvēle, tad tiešām var gadu nosēdēt krūmā, gaidot... Un varbūt pēc tam tas īpašais moments ir pārāk pašmērķīgs. Tāpēc labi ir, ka kaut kas ierobežo. Tādam braucienam ir labi atvēlēt vairāk laika. 

Citreiz savukārt varbūt piktojies, ka tev dota tikai viena diena, un tajā pašā līst lietus. Citos apstākļos lietū taču nekad nebildētu, bet izrādās, ka tu tur dabū varbūt vislabāko bildi mūžā.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.