Kritiskā dizaina pionieri Dunne & Raby par kritisko dizainu runā kā par mūsdienu dizaina mutāciju, kas ir veidojusies, lai analizētu pašu dizainu strauji mainīgajā pasaulē.

Līdzekli, ar kura starpniecību rosināt diskusijas starp dizaina nozari un sabiedrību par nākotni, kuras tapšanā mēs visi līdzdarbojamies. Par šo aizraujoši, spekulācijām un provokācijām bagāto dizaina virzienu, jeb, citējot raidījuma viesi - "domāšanas veidu", stāsta arhitekte, dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja un pētniece Liene Jākobsone.

Sarunu pilnā apjomā aicinām klausīties šeit!

***

Jeļena Solovjova: Vispirms iepazīsimies! 

Liene Jākobsone: Strādāju arhitektūras jomā, esmu arī lektore Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā, kā arī pati kopā ar partneri vadu arhitektūras un dizaina studiju Sampling.

Mūsu sarunas tēma ir kritiskais dizains. Varbūt vari arī nedaudz ieskicēt, kāda ir tava saistība ar šo jomu?

Kritiskais dizains formāli ir mans promocijas darba lielais jautājums. Lasu lekcijas par šo tēmu arī studentiem Mākslas akadēmijā, darbojos diezgan starpdisciplināri. Mana pirmā izglītība pat ir tīrā māksla. Esmu beigusi Mākslas akadēmijas bakalaurus kā gleznotāja.

Mani vienmēr interesējušas tādas radošās prakses, kas balansē starp disciplīnām, kas meklē jaunus laukus, ko izzināt, pētīt, kā paplašināt šīs disciplinārās robežas, sadarboties un nonākt pie jaunām atklāsmēm. Tā es arī sāku interesēties par šo savādo dizaina novirzienu jau teju pirms desmit gadiem. 

Kaut kādā mērā mēģinot pati sev atbildēt uz jautājumu, kas ir kritiskais dizains, es uzdūros vienam citātam, ko sacījuši britu Dunne & Raby - ka tā ir dizaina mutācija, kurā dizains attīstās un mutē, lai reflektētu pats uz sevi, tostarp arī sakot, ka pasaule ļoti strauji attīstās, bet dizaina joma varbūt ne vienmēr tik ātri tiek šai pasaulei līdzi. Kāda būtu tava definīcija vai tavs skaidrojums, kas ir kritiskais dizains?

Kritisko dizainu centušies definēt gana daudz autoru, un vispār šis virziens ir interesants ar to, ka šīs definīcijas nav nākušas kaut kā post factum, un tevis nosauktie autori būtībā arī ir tie, kas apzināti uzsāka definēt un eksperimentēt ar šīm praksēm jau 90. gadu vidū.

Šī prakse ļoti lielā mērā ir vērsta uz pašu dizaina disciplīnu kā tādu.

Tas nav par kaut kādiem tiešiem, uzreiz lietojamiem produktiem vai pakalpojumiem plašākai sabiedrībai - tas vairāk ir par to, kā mums pašiem kritiski palūkoties uz to, ko mēs kā dizaineri darām, kāpēc mēs to darām, kādi ir tie vēsturiskie apstākļi, kas noveduši līdz tam. 

Tie visi ir ļoti svarīgi jautājumi. Dizains ir radies ciešā sasaistē ar industriju, ar rūpniecisko ražošanu, kaut kādā ziņā ļoti nekritiski attīstoties tai līdzi.

Te jāpiemin, protams, arī masu ražošana un milzīgais patēriņš, kas rietumu pasaulē ir pārmērīgs. Tas novedis pie dažādām ekoloģiskajām katastrofām, pie tās pašas globālās sasilšanas. Arī par sociāliem jautājumiem varētu runāt daudz un dikti.

Dizains visu laiku ir koncentrējies uz industriju, optimizāciju, kaut kādā brīdī ir būtisks kļuvis arī lietotājs tajā visā, bet arī bieži vien tīri merkantilu iemeslu dēļ - lai pārdotu labāk, vairāk. Lai cilvēkam iestāstītu, ka viņam vajag kaut ko, ko viņam varbūt nemaz nevajag.

Šī koncentrēšanās uz lietotāju ir karstais "topiks" pēdējos gados. Arī tas ne vienmēr nozīmē kaut ko labu. Tas var nozīmēt arī vienkāršu mēģinājumu pārdot vairāk jaunu produktu, lai gūtu vairāk peļņas. Dunne & Raby, kā arī viņu sekotāji (tas viss aizsākās Londonas Karaliskajā mākslas koledžā!) sāka reflektēt par šiem jautājumiem: par to, ka

nav īsti labi, ka dizaineri, kuri bieži vien ir augsti izglītoti, paši strādā zinātnē, pētniecībā un ļoti labi redz situāciju, studentiem tomēr turpina mācīt par ierasto rūpnieciskā dizaina pasauli, veicinot patēriņu. Tas viņiem nelikās labi.

Vairāk - ierakstā vai sarunas pilnajā versijā!