Pasaules visaptverošajās pārmaiņās cilvēki meklē un arī atrod vietu un telpu, kurā patverties. Šāda doma nāk prātā, iedziļinoties divās no divdesmit Latvijas Dizaina gada balvai pieteiktajām idejām. Katra pavisam atšķirīgā veidā aizved mūs citā pasaulē.

Arhitekts un arhitektūrai tuvu starpdisciplināru jomu profesionālis Didzis Jaunzems kopā ar Kseniju Sapegu izauklējis ideju par Pinumu paviljonu. Tas veidots kā laikmetīgā dizaina un tradicionālās amatniecības apvienojums un izvietots Francijas pilsētā Ansī. Tikām profesionālā fotogrāfa Olafa Oša fotogrāfijas projekts, iedvesmojoties no Franca Kafkas stāstiem un Deivida Linča kino pasaules, pārdzimis datorspēlē GRUNND...

Pataustīt un pasmaržot Latviju Francijā

Arhitektūra, scenogrāfija, vides objekti, pilsētplānošana un atkal arhitektūra... Tā savu darbību apraksta Didzis Jaunzems, kurš izveidojis arī savu uzņēmumu DJA, kurā ir pieci cilvēki. 2019. gadā viņš atzīts arī par Gada jauno arhitektu un viņa radošajā biogrāfijā jau ir daudzi vēstījumos precīzi darbi. Tāds ir arī Pinumu paviljons, kas tapa pagājušajā vasarā – īsajā brīdī, kad varēja aizceļot. Viss nepieciešamais uz Franciju tika vests ar automašīnām un uzstādīts ātrāk nekā plānots – trijās dienās.

Jaunzems atklāj, ka darbs tapis pagājušā gada vasarā, ļoti īsā laika posmā ainavu arhitektūras festivālam, kuram, tāpat kā daudziem citiem pasākumiem, laika gaitā mainījās uzstādījums. "Darbs tapa festivālam Francijā, Ansī pilsētā, kas ir Francijas Alpos, kur mūs uzaicināja jau pēc cita projekta realizācijas šī paša festivāla ietvaros. Stāsts aizsākās jau 2018. gadā, jo tas bija laiks, kad Latgalē, lai veicinātu tūrismu, piecas dažādas Latgales pilsētas veidoja konkursu "Vides objekti". Mēs piedalījāmies šajā konkursā un realizējām trīs objektus – viens no tiem bija uguns objekts Kārsavā, kas tur joprojām stāv," stāsta arhitekts. Šim darbam ir pavisam vienkārša, taču asprātīgi risināta konstrukcija – tas piedzīvoja ļoti plašu publicitāti gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām, dažādos starptautiskos medijos. "To pamanīja arī Francijas ainavu arhitektūras festivāls un teica, ka vēlētos kopiju šim portālam. Gadu vēlāk, kad mūs atkal uzaicināja uz festivālu radīt jau kaut ko īpaši viņiem,

mums likās, ka gribētos veidot tādu vietu, kas būtu kā patvērums no karstās saules, kur cilvēki varētu atnākt, bet tajā pašā laikā būt pie dabas. Tā varētu būt vieta, no kuras paveras skaists skats, taču tā pasargātu no saules un savā veidā varētu gūt arī psiholoģisku patvērumu."

Radusies ideja par tradicionālās latviešu amatniecības klātbūtni šajā festivālā. "Uzgājām Pēteri Tutānu no "Pinumu pasaules", kas jau daudzus, daudzus gadus nodarbojas ar klūgu pinumiem. Tas saintriģēja – kaut kas sens un tradicionāls laikmetīgam cilvēkam varētu likties ar arhaisku pieskaņu. Likās – vai šo labā nozīmē senilo varam pārvērst par kaut ko mūsdienīgu? Tā bija tāda pievienotā vērtība, ka likās – ja mēs to izdarītu, varbūt [citā līmenī] paceltu klūgu pinumu un tradicionālās amatniecības nišu no senajiem laikiem uz mūsdienām."

Pinumu paviljons veidots no kopumā 262 groziem.

"Kad atpazīstam vienu grozu, mēs to tiešām arī uztveram kā grozu, bet brīdī, kad tie izvietoti viens otram blakus, tas jau veido tādu masu, ko tradicionāli neesam paraduši redzēt, un tam parādās pilnīgi jauna funkcija," atzīmē Jaunzems.

"Grozi veido noēnojumu, ja paiesi tiem apakšā. Redzam arī, ka veidojas šūnu raksts – modulārais daudzu grozu savienojums ir tas, kas tradicionālo materiālu un formu pārvērš pilnīgi citā veidolā! Varbūt sākotnēji tas prasa kādu laiku, lai saprastu, kas tas īsti ir. Dizains ir mūsu izdomāts. Pinēji jau specializējas konkrētās lietās – viens veido grozus, cits – krēslus.

Un mūsu iedomātā sākotnējā forma – sava veida konusi – pinējiem bija kā izaicinājums, jo tā nav forma, ar ko viņi raduši strādāt.

Tā ka pirmo grozu uzpinām mēs paši, lai parādītu, ko īsti vēlamies..."

260 grozi veido paviljonu, kas izmeru ziņā ir astoņi reiz astoņi metri. Lai visi grozi turētos kopā, ir gan ārējā apdare (pats grozs), bet otrs ir režģotā čaulas struktūra. "Mūsu būvnieki teica – esot kādi četri mēģinājumi bijuši, bet neviens līdz galam neesot tādu izveidojis. Taču pasaulē tādas struktūras tiek veidotas – ir arī ļoti lieli pārsteigumi. Šī režģotā struktūra darbojas kā čaulas princips: tā tiek uzbūvēta uz zemes, tad tiek pakāpeniski laistīta ar ūdeni, lai kļūtu fleksiblāka. (..)

Pirmās dienas tas viss smaržoja pēc zāģēta koka, un cilvēki varēja ne tikai vizuāli paskatīties uz Latviju, bet varēja to arī sasmaržot."

Kā skatītāji vērtē ieceri apvienot amatniecību ar mūsdienīgu dizainu? "Pirmais, ko cilvēki dara, pieejot pie paviljona – patausta, jo tas ir kas tāds, ko Eiropā grūti iedomāties: ka kaut kas tik niansēts un detalizēts ir cilvēka rokām radīts. Cilvēki bieži vien pat nav redzējuši šo materiālu. Ir valstis, kurās pinumi ir populāri, bet ir arī valstis, kurās tie ir mazāk zināmi."

Visbeidzot, kā Pinumu paviljons reaģē dažādos laikapstākļos? Drīz būs pagājis gads. "Jau rudenī tas kļuva daudz tumšāks, bet tajā pašā laikā tas jau bija tas, ko paredzējām un vēlējāmies, jo arī Uguns paviljons kļuva tumšāks – tas tagad kļuvis neatņemama parka sastāvdaļa. Jo tumšāks tas kļūst, jo vairāk iekļaujas šajā vidē. Redzēsim, cik ilgti tas izdzīvos – prognoze būtu, ka gadus piecus. Tā nav ilgmūžīga struktūra, arī šis koks nav ļoti biezs. Grozi tāpat – varbūt pat īsāku laiku. Trīs, četri gadi. Taču esam uztaisījuši mazliet vairāk grozu – ja kaut kas salūzt, var nomainīt."

GRUNND: izbaudīt procesu un just līdzi galvenajam varonim

Ja Didža Jaunzema darbu platforma ir skatuve, dabas ainava vai pilsētas teritorija, tad Olafa Oša nerealizētais fotogrāfijas projekts pārdzimis datorspēlē GRUNND, kura veidota, iedvesmojoties no Franca Kafkas stāstiem un Deivida Linča kinematogrāfijā uzburtajām sajūtām. Tā ir piedzīvojumu jeb AdventurePoint-And-Click spēle, kurā visi vizuālie materiāli, kods un mūzika ir veidoti tieši šai spēlei. Tā stāsta par negaidītu ceļojumu uz šķietami identisku pasauli. Īsi Olafs Ošs to dēvē arī par mistēriju.

"Spēle ir pārdzimis fotogrāfijas projekts, kuru [lielās] tāmes dēļ nespēju realizēt, bet man tā pasaule jau bija iekšā un meklēju ceļus, kā to izdarīt," stāsta mākslinieks, kurš spēļu industrijā ir divus gadus. "Visu mācījos no nulles. Komponists mums ir Anglijā, mākslu taisa serbu puisis. Manā pārziņā ir stāsts, kods, uzbūve – viss pārējais. Mums ir vēl viens palīgs, ja nevaru kaut ko koda veidā izdarīt."

Kāds īsti ir spēles mērķis, un kas būtu jāaptver lietotājiem? "Mērķis nav, lai spēlētājs atšķirtu dažādus dizaina elementus un risinājumus. Tas nav vajadzīgs – viņam jāizbauda spēles process," uzsver Ošs.

Vairāk un plašāk - ierakstā.