Pilnība sasniedzama ar mākslas klātbūtni. Saruna ar arhitektu Andi Sīli

Mākslas darbi, kuru klātesamība paredzēta jau ēkas projektā, rada katras celtnes pievienoto vērtību. Tomēr ir jābūt pasūtītājam, kurš gatavs par šo virsvērtību maksāt. Dāsna visdažādāko veidu mākslas darbu klātbūtne vēsturiskajos karaļnamos neizraisa izbrīnu. Bet kā tas ir mūsu racionālajā laikmetā?

Arhitekts Andis Sīlis profesionālo darbu sāka reizē ar atjaunoto Latvijas valsti. Kopš tā laika viņš ir viens no konsekventākajiem meistariem, kuri meklē sadarbības iespējas ar māksliniekiem. Savos projektos Sīlis iesaistījis gleznotājus, grafiķus, tēlniekus, keramiķus, stikla māksliniekus, tekstilmāksliniekus, starp viņiem ir tādas Latvijas mākslas prominences kā Gļebs Panteļejevs, Kristaps Ģelzis, Dainis Pundurs, Anda Munkevica, Dzintra Vilks, Andrejs Ameļkovičs, Iveta Vecenāne, Roberts Koļcovs un daudzi citi.

Ilze Martinsone: Mana ideja – parunāt par mākslu un arhitektūru, par ko nemaz tik reti netiek runāts, bet šoreiz pievērsties konkrētam aspektam. Proti, nerunāt par mākslu pilsētvidē vai tādu mākslu, kad īpašnieks piekar gleznas pie sienas pats, izrotājot interjeru, bet gan par tādu mākslu, kuru arhitekts pats pēc savas ieceres jau iestrādā ēkā. Tā kā esmu vēsturniece, nevaru atturēties no vēstures komentāra. Piemēram, ulmaņlaikos bija tādi lieli paraugprojekti. Nupat restaurēta Siguldas pils, kas darīta pieejama visiem interesentiem – tur ar milzīgu māksliniecisku klātbūtni savulaik tika veidots ne tikai interjers, bet arī dārzs: te visa veida mākslinieki varēja izstrādāties. Tas bija tāds režīma paraugprojekts, kuram vāca ziedojumus, bija milzīga publicitāte un tagad mēs to varam redzēt – šis ir unikāls objekts, viens no tiem daudzajiem, ko toreiz taisīja. Tajā pašā laikā radies nepareizs priekšstats par padomju jeb pēckara laika objektiem, kas tiek uzskatīti par bezdvēselisku modernismu: ir arī zuduši tie mākslas priekšmeti un objekti, kas tika integrēti šajos pēckara laika objektos, un to bija ļoti daudz! Līdz mūsu dienām saglabājušies vien nedaudzi panno un varbūt vēl kāda vitrāža, bet pamazām arī tas viss iet bojā. Ļoti lielu un nepatīkamu pārsteigumu radīja Okupācijas muzeja skandalozā restaurācija un pārbūve, kuras rezultātā ēkai zuduši oriģinālie kalumi, kurus bija zīmējis arhitekts Dzintars Driba, bet izgatavojuši Latvijā pazīstami metālkalēji, viņu vidū arī Džems Bodnieks. Šodien to vairs nav, un varu tikai piekrist, ka sašutums un nepatika pret šī objekta pārveidi bijis pamatots. Šodien dzīvojam pilnīgi citā situācijā – mums vairs nav padomju lielie pasūtītāji un kombināta "Māksla", kas toreiz realizēja šādus projektus. Vai vispār šāda virsvērtība arhitektūrā ir vajadzīga? 20. gadsimta sākumā fasādes izrotāja ar plastiskiem rotājumiem, ko šodien vairs nedarām, jo mākslas klātbūtne – tā ir virsvērtība un prasa atbilstošus resursus: ir jāpierunā klients, lai viņš tur iegulda savu privāto kapitālu. Kāpēc tas ir vajadzīgs? Tu, Andi, esi viens no konsekventākajiem šādu ideju virzītājiem no laika gala.

Andis Sīlis: Laimīgā kārtā esmu saskāries ar klientiem, kas grib ko vairāk nekā tikai vienkāršu, kontrolētu telpu, kas norobežota ar kādām siltumizolācijas pakām.

Tā ka gluži vēsturiski vispār neesmu sajutis šādu problēmu! Protams, tas prasa līdzekļus, bet vairāk vai mazāk sakarīgs pasūtītājs grib sasniegt kaut kādu pilnību. To var sasniegt dažādos veidos, un

viens no arhitektūras viedokļa izdevīgākajiem veidiem ir mākslinieka pieaicināšana. Pirmkārt, rodas sinerģija, otrkārt, rodas individuālāks, speciālāks, emocionālāks galaprodukts.

Tas ticis darīts daudzos objektos un pārsvarā sanācis labi. Nav bijis tā, ka man būtu kāds īpaši jāpierunā. Diezgan bieži nepieciešams kāds objekts ar reprezentatīvu funkciju, un tad, ja klients nav gluži mucā audzis, viņš ir redzējis, kā pasaulē kaut kas šajā jomā ticis darīts, un mēs ātri vienojamies, ka tas ir labs veids un laba investīcija, un rezultātā telpa un arhitektūra no tā tikai iegūst.

Tev ir vēlēšanās visiem saviem objektiem pielikt klāt kaut ko māksliniecisku, vai arī ir tādi, kuros šķiet, ka to nevajag?

Tas tāds dīvains vārds – māksliniecisks. Atkarībā no katra projekta situācija mainās. Reizēm ir nepieciešamība dekoratīvi lietišķo mākslu – sauksim to tā – lietot vairāk kā papildus pievienoto vērtību, kas objektu dara intīmāku, smalkāku, to panākot ar kādām detaļām.

Angliski ir jēdziens "fine art", jo arhitektūra jau arī pieder pie "fine art" nozarēm un pati par sevi paredz zināmu māksliniecisku izteiksmīgumu.

Nosacīti dekoratīvā vai dizaina jomā man ļoti bieži sanācis gan to realizēt, gan arī ātri ar pasūtītāju vienoties, ka bez tā tas darbs nebūs pilnīgs.

Tava profesionālā darbība sākās reizē ar atjaunoto Latvijas valsti deviņdesmitajos gados.

Tieši tā.

Bija jautri. Tajā laikā, kad visi visu krāsoja baltu, jo bija piekusuši no dīvainās padomju anturāžas, man parādījās jau pirmie klienti, kas gribēja kaut ko citādāku.

Jau no pašiem pirmajiem objektiem sāku strādāt ar māksliniekiem. Tagad to visu atceroties, jāsecina, ka problēma drīzāk bija tāda, ka nevis ļoti gribējās to mākslu, bet vienkārši nebija tik daudz līdzekļu, materiālu un tehnoloģiju, bet, ja gribēji to telpu, ko veido, padarīt atraktīvāku,

tolaik bija pat lētāk pasūtīt kādam māksliniekam individuālu, unikālu darbu, nekā dabūt no ārzemēm tehnoloģijas, kas šeit vēl nebija pieejamas. 

No tiem laikiem atceros tavu stāstu, kā Kristaps Ģelzis aiz bada ar zīmuli veselu sienu apstrādāja. 

Tagad to var atcerēties kā ne pārāk labu lietu…

Mūsu māksliniekus diezgan ātri iepazinu, zināju, kāda ir viņu finansiālā situācija, un rezultātā dabūju gan kolosālu efektu uz sienas, gan arī viņi tika pie kādiem iztikas līdzekļiem.

Vai tu kā arhitekts arī pats esi veidojis kādus metus šai nosacīti dekoratīvi lietišķajai mākslai? Tas apzīmējums ir morāli novecojis, bet cits nav izgudrots… Pieminēju Dzintaru Dribu – ka viņš latviešu sarkano strēlnieku muzejā jau sākotnēji bija ieprojektējis metālkalumus pie ieejas stiklojumiem – režģi, kas bija ļoti interesants, it kā veidots no strēlnieku durkļiem. To realizēja pazīstami Latvijas metālkalēji. Vai tu pats arī zīmē metus, vai arī tu dod uzdevumu māksliniekam – sak, šeit man vajag vitrāžas, un te – tēlniecības objektu. Jūrmalas "Saules namā" tev ir tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota izlietne. Tu ļauj māksliniekiem brīvu vaļu?

Ar Gļebu toreiz – jā. Es vienkārši redzēju, kādā tehnikā viņš strādā, cik viņam viss sanāk interesanti un man kā reiz likās forši nevis pašam visu uzdizainēt, bet pieaicināt viņu ar savu māksliniecisko redzējumu. Reizēm man pašam ir diezgan skaidrs, ko telpā gribu panākt un kas tieši ir vajadzīgs, mēs diezgan tālu izstrādājam skici un tad pieaicinām mākslinieku jau kā realizētāju. Bet vairāk man patīk sadarboties, jo divas galvas ir labāk nekā viena.

Intervija pilnā apjomā drīzumā tiks publicēta portālā lsm.lv!