Igauņu komponista Lepo Sumeras Pirmā simfonija Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Olari Eltsa ieskaņojumā (Ondine, 2025)

No 1989. gada līdz 1992. gadam Lepo Sumera (Lepo Sumera, 1950–2000) bijis Igaunijas Kultūras ministrs, aktīvi iesaistoties atjaunotās valsts kultūras procesu veidošanā, vēlāk, līdz pat savai nāvei, – vadījis Igaunijas Komponistu savienību.
Lepo Sumeras mūzika izgaismo vairākas komponista stila metamorfozes. Daiļrades sākumposmā viņš aizrāvies ar avangarda tehnikām – strādājis dodekafonijas un kolāžas tehnikā, kļūstot par igauņu elektroakustiskās mūzikas pionieri. 80. gados pievērsies tīrai diatoniskai rakstībai, to apvienojot ar citiem postmodernisma virzieniem. Šī ievirze lēnām pāraugusi sava veida minimālismā, kam par pamatu komponists visai bieži izraudzījies igauņu tautas mūzikas senākās melodijas. 90. gados pastiprināti pievērsies tieši kamermūzikas žanram, elektroniskās mūzikas eksperimentiem un multimediāliem darbiem.

Lepo  Sumera ar sešām simfonijām ir viens no ražīgākajiem igauņu 20. gadsimta otrās puses simfoniķiem. Viņš ir Veljo Tormisa skolnieks, kā arī kompozīciju apguvis pie Arvo Perta skolotāja - Heino Ellera. Pēc Ellera nāves Sumera studējis pie Heino Jūrisalu, bet pēc studijām Igaunijā papildinājies pie profesora Romana Ledeneva Maskavas konservatorijā.
Darbojies kā skaņu režisors Igaunijas Radio, kā arī bijis kompozīcijas profesors Igaunijas Mūzikas akadēmijā, kur no 1995. gada atvērta Sumeras izveidotā elektroakustiskās mūzikas studija. Lepo Sumera četras reizes saņēmis Igaunijas Mūzikas balvu un trīs reizes guvis Igaunijas valsts apbalvojumus (lielākoties, par savu simfonisko mūziku), savukārt divi viņa dziesmu cikli prēmēti ar Igaunijas Kultūras fonda Gada balvu.