Pirmoreiz ēterā - orķestra Le Concert Des Nations un diriģenta Žordi Savaļa albums Symphonies oubliees ("Aizmirstās simfonijas", Alia Vox, 2025), kurā ieskaņotas Roberta Šūmaņa 22 gadu vecumā komponētā Simfonija solminorā ("Cvikavas") un Antona Bruknera Simfonija reminorā ("Nulltā").

Izrādās, ka Roberts Šūmanis savu pirmo publisko iznācienu kā simfonisko darbu autors piedzīvojis 1832./33. gada ziemā (22-23 gadu vecumā), vairs ne kā Fēliksa Mendelszona sāncensis šajā vācu simfonijas žanrā (viņš savu pirmo simfonisko garadarbu paspēja sakomponēt jau 15 gadu vecumā!), bet gan kā Riharda Vāgnera konkurents!

Vāgnera Pirmā simfonija Domažorā savu pirmatskaņojumu Leipcigā piedzīvoja 1832. gada decembrī. Kad tas notika, 13 gadus vecā Klāra Vīka vēstulē Robertam Šūmanim rakstīja: "Klau! Vāgnera kungs Tevi ir apsteidzis ar savu simfoniju, kas, kā runā, esot līdzīga Bēthovena Lamažora simfonijai op. 92.” Tas uz Šūmani iedarbojās kā pulvermucai piešauta dzirkstele. Viņš taču domu par simfoniju bija lolojis jau kopš 19 gadu vecuma, mācījies kompozīcijas teoriju, padziļināti izstudējis Bēthovena simfonijas un gandrīz jau pielicis punktu savas solminora simfonijas 1. daļai, bet, lūk, 19 gadus vecais Vāgners ar savu četrdaļīgo simfonisko lieldarbu viņam ir izgriezis pogas! 

 Apzinoties, ka kompozīcijā ir autodidakts, gatavojoties savai simfonijas komponista misijai, Šūmanis teoriju apguva pie tā laika autoritātes – profesionālu izglītību guvušā diriģenta, komponistaun skolotāja Henrika Dorna, pašmācības ceļā padziļināti pētīja Bēthovena simfoniju partitūras, un lai labāk izprastu instrumentēšanas mākslu, atsāka arī vingrināties čella spēlē.

Agrākais ieraksts, kas liecina par darbu pie solminora simfonijas, datēts ar 1832. gada 29. maiju, kad Šūmanis savā dienasgrāmatā apraksta kādu vakaru Klāras Vīkas mājās: "Vakarā Klāra un es nodragājām četrrocīgi no lapas sešas Baha fūgas. Kad atgriezos mājās ap deviņiem vakarā, piesēdos pie klavierēm un jutos tā, it kā no maniem pirkstiem plūstu ziedi un dievišķas strāvas, aizvedot mani pie domas par C-F-G-C muzikālo kodolu.  Šim motīvam bija jākļūst par fūgas tēmu solminora simfonijas finālam, kurā skaidri atpazinu kā paraugu savai simfonijai Mocarta "Jupitera simfoniju" ar tās fināla fūgu.”  Tā paša gada oktobrī Šūmaņa darbs pie solminora simfonijas uzņēma kārtīgus apgriezienus. Novembra sākumā viņš mātei rakstīja, ka divas nedēļas aizgūtnēm strādā pie savas „pirmdzimtās” simfonijas. Šūmaņa daiļrades pētnieki šajā Šūmaņa pirmajā simfoniskajā mēģinājumā saskata arī paralēles ar Bēthovena "Heroiskās simfonijas" 1. daļu. 

Tikai simfonijas pirmo daļu Šūmanis akceptēja publiskai izpildīšanai. Tā tika atskaņota trīs reizes: 1832. gada novembrī un nākamā gada februārī un aprīlī. Sākotnēji Cvikavā, tad Šnēbergā un visbeidzot Leipcigā.

Pēc katra atskaņojuma Šūmanis nošu rakstā izdarījis tik daudz korekciju, ka eksistē pat trīs dažādas šīs simfonijas versijas. Šūmaņa solminora simfonija pieder nepabeigtajām, jo, cik var spriest pēc vēsturiskajiem materiāliem, pirmajām divām daļām Šūmanis izmantojis savas 19. gs. 30. gados iecerētās operas „Hamlets” nošu materiālu, papildinot to ar svaigu tematisko materiālu, bet pārējām divām sagatavotās skices tā arī nav spējis pārvērst vajadzīgajā rezultātā.

Simfonijas apakšvirsraksts „Cvikavas” radies no Šūmaņa dzimtās pilsētas, kuras Gewandhaus zālē 1832. gada 18. novembrī tika pirmatskaņota simfonijas pirmā daļa. Klāras Vīkas vēstulē, kas datēta ar 1838. gada 7. decembri, mēs uzzinām, ka Šūmanis pats bija diriģējis savu simfoniju Cvikavas pirmatskaņojumā 1832. gada novembrī. Koncerta recenzijā Cvikavas laikrakstā Die Biene 1832. gada 25. novembrī darbs, proti, simfonijas 1. daļa, tika novērtēts atzinīgi: "Šī daļa ir ļoti mākslinieciska un atjautīgi komponēta, izmantojot trīs melodijas, un, lai gan simfonijas muzikālā puse ir ļoti sarežģīta, tomēr turas pie vienkāršības, vairoties no galantiem vai bravūrīgiem izaicinājumiem. Varētu tikai vēlēties dzirdēt šo skaņdarbu spēcīgāka orķestra izpildījumā".

 Vēlāk Šūmanis pirmo daļu pārstrādāja un pievienoja tai otro. Tomēr simfonijas otrā daļa Roberta Šūmaņa dzīves laikā nekad netika izpildīta. Zināms, ka Leipcigas komponists Olavs Krēgers ir rekonstruējis Šūmaņa solminora simfonijas trešo un ceturto daļu.  Tās tika pirmatskaņotas 2013. gada Šūmaņa festivālā Cvikavā, spēlējot Simfoniju uz vēsturiskajiem instrumentiem.