2024. gada rudenī izdevniecībā Ondine klajā nāca Latvijas Radio kora un diriģenta Sigvarda Kļavas tvarts ar lietuviešu komponistes, Lietuvas Nacionālās Mākslas un Kultūras balvas laureātes Žibokles Martinaitītes četriem darbiem a capella korim: ALETHEIA (2022), Chant des Voyelles (2018), Ululations (2023) un The Blue of Distance (2010).

Lietuviešu komponiste Žibokle Martinaitīte dzimusi Sanktpēterburgā, augusi Kauņā, studējusi pie Broņus Kutāviča Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijā, bet šobrīd dzīvo Ņujorkā, ir Gugenheima stipendiāte.

Šim tvartam tika veltīta diskusija raidījumā „Orfeja auss”, kad savos viedokļos par dzirdēto dalījās diriģenti Matīss Circenis un Oskars Jeske.

 „Lai gan lielākā daļa mūzikas, kurā iesaistīti dziedātāji, bieži ir mazāk abstrakta, jo tajā ir vārdi,” rakstīts albuma bukletiņā, „ visa šeit piedāvātā mūzika izvairās no valodas un tā vietā koncentrējas uz cilvēku balsu plašajām tembrālajām iespējām.

Tomēr, par spīti teksta neesamībai, četri šeit iekļautie kora darbi ir ārkārtīgi izteiksmīgi un dziļi emocionāli.”

Konkrētu tekstu komponiste šeit aizstājusi ar patskaņu virtenēm un vārdiem ar noteiktu simbolu nozīmi, jo, komponistesprāt, mūzika pārspēj vārdu nozīmi, un, neatklājot klausītājam teksta atslēgu, tas klausoties veido pats savu stāstu.

Pirmā kompozīcija šajā tvartā ir 2022. gadā sacerētā ALETHEIA – patiesības atklāšanas vai patiesības būtības jēdziens Senās Grieķijas filozofijā. Impulss šim skaņdarbam bijis brīdis, kad Krievijas karaspēks šķērsoja Ukrainas robežu, tādejādi, saslēdzoties prātā ar faktu, ka pusgadsimtu PSRS sastāvdaļā bija arī Lietuva. Komponistes komentārs par darbu: “Kad brīvība ir apdraudēta un mirst nevainīgi cilvēki, to ir grūti saprast ārpus šīs realitātes.

Vienīgais instruments cilvēkiem, pat iznīcinošās kara situācijās, ir balss. Tas ir pirmais un pēdējais mums piederošais instruments mūsu katra dzīvē  – no bērna pirmā kliedziena līdz pēdējai elpai.”

Chant des Voyelles tulkojumā nozīmē „Patskaņu dziesma.” Šī darba tapšanu iedvesmoja lietuviešu izcelsmes franču amerikāņu tēlnieka Žaka Lipčika bronzas skulptūra ar tādu pašu nosaukumu, kuras radīšanas impulss, savukārt, bija uz papirusa saglabājusies sena ēģiptiešu lūgšana, kas sastāvējusi tikai no patskaņiem un tikusi skaitīta, lai pakļautu dabas spēkus. Tas arī motivējis Žibokli Martinaitīti savai „Patskaņu dziesmai” ar harmonisku virstoņu mākoņiem, ko pati komponiste uzskata daudz vairāk nekā tikai par intelektuālu vingrinājumu. Šī darba jēga, komponistesprāt’ tālu pārsniedz vārdu nozīmi, jo patskaņi ir arī pašas pirmās skaņas, ko izdod mazuļi…

Par 2023. gada kompozīciju Ululations („Ūjināšana”) albuma bukletā lasāms, ka ululācijas jeb ūjināšana ir „ono-mato-poētisks vārds, kas apzīmē ne vien dabas skaņas, bet arī skaļu un ļoti raksturīgu, caururbjošu balss kaucienu, ko pavada straujas mēles kustības. Un šīs ululācijas (no latīņu valodas ululare – skaļi gaudot, kliegt vai vaimanāt), cilvēki ir radījuši, lai paustu bēdas vai prieku. Arī Bībelē atrodamais slavējošais ebreju vārds „Alleluja,” visticamāk, attiecināms tieši uz ululācijas fenomenu. Kā raksta pati Žibokle Martinaitīte:

„Doma par ululācijām kā dzirdamu, rituālu izpausmi sērām, šķiet aktuālas tam kontekstam, kurā dzīvojam šodien.

Es iedomājos, ka tā ūjina nomoda naktī pūces mežā. Tā ūjina sievietes, kuru ģimenes vīri karo vai mirst. Tie, kas zaudējuši savus mīļos varbūt šādi izpauž, izvaimanā savas bēdas. Un viss šis skaņdarbs veidojas no šādas ūjināšanas.”

Ceturtais kora opuss, kas reperzentēts albumā, ir The Blue of Distance ("Tāluma zilgme", 2010). Šajā darbā komponiste pirmoreiz pievērsās nevis jau esošam tekstam, bet gan fonētikai. Un iemesls tam bijuši dzejas meklējumi jaunam darbam, ko pēc Ārona Koplenda balvas iegūšanas viņai pasūtinājis Lietuvas Jaunās mūzikas festivāls „Gaida.” Komponiste pārlūkojusi daudz dzejas angļu un lietuviešu valodā, tad iedomājusies, ka varbūt tomēr pievērsties latīņu valodai? Sākusi izrakstīt teksta fragmentus, kas viņā rezonējuši, un domājusi, kā tos izpaust mūzikā, līdz iedomājusies, ka viņa varētu izmantoti tikai vārdu patskaņus, nevis veselus vārdus.

Viņa pierakstījusi patskaņus no fragmenta, kas komponistei bija iepaticies, bet tad attapusies, ka tā vietā viņa varētu vienkārši izmantot patskaņus un zilbes, kādas vien vēlas.

Tomēr ir kāds teksts, kas bija šī skaņdarba iedvesmas avots, lai arī tā vārdi izmantoti netiek - fragments no Rebekas Solnitas grāmatas A Field Guide to Getting Lost, kurā Žibokli Martinaitīti ieintriģējis grāmatas nodaļas nosaukums „Attāluma zilgme”. Tajā rakstniece apcer, ka lietas, kas atrodas tālumā, mūsu acij rādās zilganos toņos, lai arī patiesībā tā nav, tāpēc arī attālumu mēs uztveram kā zilganu gaismu. „Tas ir ideāli piemērots manai mūzikai,” viņa nodomājusi un tapis skaņdarbs The Blue of Distance.