Pirmoreiz raidviļņos - kamermūzikas albums Flow, kuru pirms diviem gadiem ieskaņojusi flautiste Anete Toča un pianists Mārtiņš Zilberts. Diemžēl Mārtiņš nepiedzīvoja tā iznākšanu, kas notika šogad ierakstu firmas Prima Classic paspārnē. Albumā ietverta mūsu komponistu - Pētera Vaska, Maijas Einfeldes, Jāņa Lūsēna un Lolitas Ritmanes - mūzika, kā arī opusi, ko radījis romantiķis Roberts Šūmanis un franču komponisti: Klods Debisī, Moriss Ravels, Žoržs Bizē un Žils Masnē.

Par to, kā tika iecerēts un tapa šis tvarts, stāsta Anete Toča: Šis albums ir mūsu kopdarbs. Mārtiņš līdz pašam pēdējam mirklim radoši piedalījās, mēs kopīgi izvēlējāmies mūzikas fragmentus, visu veidojām kopā. Par to, ko Mārtiņš nepaspēja, ar lielām pateicības jūtām gribu pateikties viņa tēvam Ventim Zilbertam, ka viņš palīdzēja šo darbu pabeigt, jo bija palikusi tikai maza astīte.

Mārtiņš faktiski bija līdzās gandrīz no sākuma līdz beigām, un tās beigas pienāca tik spēji un negaidīti, ka man kādu brīdi bija ārkārtīgi grūti pieķerties albuma noslīpēšanai,

jo bija jāpaiet laikam, lai es atkal varētu bez asarām acīs klausīties mūsu kopdarbu un to, ko mēs kopīgi šeit, Latvijas Radio 1. studijā, vasaras karstumā darījām.

Ļoti interesantas paralēles - kā dzīves straume mūs ved. Es tajā laikā gaidīju savu meitu. Vasaras mēneši bija pēdējie, kad spēju pilnvērtīgi spēlēt flautu. Mārtiņš bija ārkārtīgi atsaucīgs. Mēs šī ieraksta laikā daudz runājām par mūziku, dzīvi, pagātni. Mums lielā mērā ir bijis kopīgs radošais ceļš, sākot ar Dārziņskolu, pēc tam Mūzikas akadēmiju. Mēs gan nebijām klasesbiedri, Mārtiņš ir nedaudz vecāks kā es. Jūtu viņa klātbūtni, klausoties šo mūziku. Pavisam nesen bija brīdis, kad braucu mašīnā, skanēja Pētera Vaska “Deja” un domāju - ļoti interesanti, kas to spēlē? Pēc kādām 10, 12 taktīm sapratu, ka tie esam mēs. Tas ir svarīgākais, kas paliek pēc jebkura no mums, arī pēc manis.

Mārtiņš patiešām ir mūziķis ar lielo burtu, kamermūziķis, brīnišķīgu ideju pilns, ārkārtīgi nosvērts, mierīgs, brīnišķīgs partneris uz skatuves un ierakstu studijā, jo viņš spēj salikt punktus uz i, kur ir kāds šaubu moments.

Es to atceros ar vislabākajām domām un vislabākajiem vārdiem, un tādā veidā Mārtiņš ar mums paliek vienmēr. Šī albuma tapšanu un saturu lielā mērā noteica arī “Prima Classic” virziens, jo bija skaidrs jau no paša sākuma, ka monumentālus lielas formas darbus šajā albumā mēs neietversim. Mūzika, ko es primāri izvēlējos, bija latviešu. Man bija ļoti svarīgi, lai latviešu mūzika skanētu, jo latviešu mūziku daudz esmu atskaņojusi, daudz arī pirmatskaņojusi. Šajā laikā dzīvojot, man ir ļoti svarīgi būt daļai no Latvijas kultūrtelpas, ar savu pienesumu popularizējot latviešu mūziku. Kā zināms, “Prima Classic” ir internacionāla kompānija, un viņi diezgan daudz strādā uz Amerikas tirgu.

Manuprāt, ir ārkārtīgi būtiski, ka mēs izceļam saulītē savus domubiedrus, laikabiedrus, un komponisti savijas.

Es kārtoju to mūziku, kas uzrunāja mani. Protams, saraksts bija daudz garāks. Mēs gribējām ierakstīt arī Pētera Plakida “Pastorāli”, aiz svītras palika vesela nošu kaudze. Man liekas, man joprojām tā stāv, kā mēs ar Mārtiņu to caurskatījām. Mēs domājām, kā šo miniatūru kopumu savienot, lai tas mums pašiem liktos labs pienesums, un mēs to piepildītu arī ar hītiem no pasaules un Eiropas mūzikas. Tāds nu ir gala rezultāts.