Aprīļa nogalē nāca klajā tvarts Baltic, kurā Vīnes-Berlīnes mūzikas klubs Philharmonix ieskaņojis deviņas latviešu tautasdziesmas. Kluba dalībnieks, vijolnieks Sebastiāns Girtlers (Gürtler) Jāzepa Vītola 100 tautasdziesmu krājumā atradis deviņas melodijas, ņēmis kodolu un izvērsis deviņās oriģinālkompozīcijās.

Nelielā sarunā ar Sebastiānu uzzinām, ka ideja par tautasmūzikas apstrādāšanu radusies C-19 laikā, kad negribēti bijis daudz brīva laika. Sebastiāns daudz uzturējās pie vecākiem, spēlēja Vītola kārtotās melodijas un iedvesmojās no tām: “Galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos latviešu tautasdziesmas, ir fakts, ka mana sieva ir latviete. Bet es arī daudz interesējos par Ziemeļvalstu mūziku vispār. Mani ļoti interesē dāņu, norvēģu mūzika, man patīk tautiskās vijoles tonis un dziesmu modālais tonējums, mani fascinē pagāniskās tradīcijas. Galvā bija konkrēts skanējums, ko vēlējos īstenot. Galu galā izrādījās, ka būs tikai latviešu dziesmas. Albumu gan nosaucām “Baltija”, jo Latvija pasaulē aizvien ir stipri mazzināma zeme. Katrā koncertā nākas skaidrot, kur Latvijas atrodas, kas ir latvieši, kāda ir viņu valoda. Tāpēc domāju — “Baltija” ir labs apzīmējums.”

Pirmā dziesma, ko Sebastiāns darināja, bija “Ar laiviņu ielaidos”, jo patika gan pati mūzika, gan tas, ko ar to var izdarīt. Vaicājis sievai, vai zina šādu melodiju, un viņa atteikusi, ka nezina vis.

Jā, šajā tvartā ir gan populāras, gan mazāk zināmas melodijas, un šī ir viena no tām, turklāt Sebastiāns trāpīgi nosaucis to par “Rekviēmu irbei”.

Sarunā vienojamies, ka šie patiešām ir oriģināldarbi:

“Aranžējums vai transkripcija nozīmē, ka tu paņem kādu darbu un vienkārši pārnes to uz citu instrumentāciju. Savukārt es iedvesmojos no tēmas, ritmiski un melodiski spēlējos ar to — dienām, nedēļām.

Mēģināju izvilkt ārā, ko vēl varu ar to darīt, nereti paņēmu nelielu daļu no tēmas un izveidoju no tās jaunu.”

Ansamblim nu ir uzradusies jauna himna, jo ikkatrā koncertā izskan “Noriet saule vakarā”. Dziesmas ieskaņošanā piedalījās arī neliela vokāla apvienība, kurā dzied Philharmonix dalībnieku bērni, savukārt koncertos dzied paši mūziķi.

Arī “Div’ pļaviņas” visiem ir sevišķi mīļa.

Philharmonix mūziķi neuzskata sevi par ciešiem draugiem, tomēr teicami saprotas: “Mēs maz laika pavadām kopā, jo katram orķestrim, kurā spēlējam, ir savi plāni. Bet, kad esam kopā, tas vienmēr ir intensīvi, jautri, turklāt muzicējot uzņemamies lielus riskus, tas ir lieliski un aizraujoši.”

Uz albuma vāka ir latviešu cimdi: “Starp citu, daudzi domā, ka tās ir kaut kādas cepures…

Viss sākās, kad mēģinājām atrast īsto tēlu diskam. Mūsu altists strādāja pie vāka dizaina, veidoja dažādas versijas, bet mēs visi teicām — nē, tas vēl nav tas. Parādīju šīs versijas sievai, un viņa teica — nē, nekāda sakara ar Latviju, mēs veidosim savu vāku. Un viņa atnesa savu latviešu cimdu kolekciju. Izvēlējāmies vairākus cimdu pārus, izklājām tos uz suņa paklājiņa un uztaisījām foto. Ar datoru uzrakstīju Baltic un nosūtīju kolēģiem. Viņi visi teica — jā, tas ir īstais.”