Raidījuma uzmanības lokā - igauņu komponista Veljo Tormisa kora cikls “Latviešu burdona dziesmas”. Par to sarunājas diriģents, Valsts akadēmiskās kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais un muzikologs, LU profesors Valdis Muktupāvels.

Māris Sirmais: Ar Veljo Tormisu personīgi iepazināmies tajā laikā, kad jau strādāju Valsts korī un kad mēs veidojām viņa 75 gadu jubilejas autorkoncertu Rīgā. Viņš ļoti cienīja kori “Latvija”, to daudz esmu dzirdējis no Ausmas Derkēvicas, kura ilgus gadus bija otrā diriģente Valsts akadēmiskajā korī. Es domāju, tur noteikti bija Ausmas Derkēvicas liela ietekme, jo

man ir pat grūti nosaukt vēl kādu komponistu, kurš būtu rakstījis latviešu dziesmu svētkiem latviešu valodā, tā kā viņa “Trīs zvaigznes”, ko viņš speciāli veltīja korim “Dzintars” un kas skanēja Lielajā estrādē.

Domāju, nav tāda otra piemēra, kad kāds ne Latvijas komponists tiek atskaņots Latvijas dziesmusvētkos. Es, protams, nerunāju par padomju periodu, kad tika daudz dziedātas dažādu padomju tautu dziesmas. Veljo Tormiss arī diezgan daudz atvēlēja savus darbus tieši Valsts akadēmiskajam korim, arī pirmatskaņot - viņam ar mūsu kori bija brīnišķīga sadarbība. Vēl Veljo Tormiss man saistās arī ar it kā vienkāršām sadzīviskām lietām - atceros, kā mēs pusdienojām vienā no Līvu laukuma kafejnīcām. Nekad neaizmirsīšu, ar kādu lepnumu un varbūt pat labu greizsirdību viņš teica: “Māri, ja tu zinātu, kā es lepojos ar jūsu valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu! Ja mums būtu tādi prezidenti!” To nekad neaizmirsīšu.

Valdis Muktupāvels: Mana sadarbība ar Tormisu sākās jau 70. gadu beigās, kad viņa vārds man vēl nemaz īsti nebija zināms.

Folkloras kopa "Skandinieki" bija paņēmusi viņa igauņu tautasdziesmu apdares un sāka dziedāt, lai cik tas folkloras kopai, kuras uzdevums taču bija tuvoties autentiskam dziedājumam, nebūtu neraksturīgi – dziedāt tautasdziesmu apdares.

Bet Tormisa apdares, tātad, folkloras kopai likās tik dabiskas un organiskas, ka tās labprāt pārņēma un dziedāja.

Māris Sirmais: No mūzikas izpildītāja praktiķa viedokļa par “Latviešu burdona dziesmām” runājot, man šķiet, ka svarīga ir viņa atvērtība un arī viņa interese par kaimiņiem. Viņš nebija aizrāvies tikai ar igauņu folkloru, viņš ir bijis ļoti atvērts pret visu apkārtējo reģionu, kas ir ap Baltijas jūru.

Veljo Tormisa talants ir tajā, ka viņš savās apdarēs nekad nav zaudējis tautasdziesmas īstumu, dabiskumu un autentiskumu.

Viņa iejaukšanās šīs apdares veidošanas procesā ir bijusi minimāla, viņš ir centies ir saglabāt šo tautasdziesmas tīrradnību, skaidrību. Viņa paša tur nekad nav par daudz, un tas varbūt arī ir tas viņa unikālais rokraksts - vienkāršība un tīrība. Varētu pat atļauties teikt - zināms naivums. Bet, kā mēs zinām, laikam visskaistākais ir tas, ka mēs ar visu savu uzkrāto pieredzi varam savu dzīvi nodzīvot, nezaudējot šo bērnišķīgo naivumu.

Valdis Muktupāvels: Un attiecībā uz to, ka viņš tik augstu vērtēja Latvijas prezidenti, tas lielā mērā arī tāpēc, ka Tormiss viņu redzēju ne tikai kā izcilu politiķi, bet arī kā folkloras pētnieci, kā dainu pētnieci, un šai ziņā tas bija pilnīgā saskaņā ar viņa pša darbošanos.

Viņš arī pētīja igauņu un citu Baltijas somu folkloru. Jā, Veljo Tormiss darbojās ne tikai ar Baltijas somu tradicionālo mūziku, bet arī latviešu tautas mūziku.

Un īstenībā tas mani nepārsteidz, jo šīs Baltijas somu rūnu dziesmas (igauņu regilau) ritmiskā ziņā latviešu teiktajām dziesmām līdzinās kā vienas mātes divi bērni. Tikai vienai bērnu daļai (latviešu pusē) vēl reizēm pielīp klāt daudzbalsība, kas igauņiem nav raksturīga, un turklāt tieši viena konkrēta daudzbalsības forma - vokālais burdons. Es būtu bijis pārsteigts, ja viņš nebūtu ķēries klāt latviešu teiktajām dziesmām un nebūtu šādu te ciklu “Latviešu burdona dziesmas” izveidojis. Bet tas, ka viņš visu ciklu tās nosauca tieši par burdona dziesmām, tas atkal vedina domāt, ka viņam kā igauņu komponistam tieši burdons kā atšķirīgais - tas, kas igauņiem un citiem Baltijas somiem nav, - ir šķitis svarīgs.

Viņš pret latviešu teiktajām dziesmām ar burdonu ir attiecies ar milzīgu cieņu un zināšanu. Pirmkārt, klausoties labi vari atpazīt to dziesmu, ko viņš ir ņēmis kā izejmateriālu. Tai pašā laikā viņš kā komponists ir ieviesis dažādas inovācijas, kuras tik organiski tur iekļaujas.

Māris Sirmais: Runājot par igauņu un latviešu koru atšķirīgumu, un kādēļ Veljo Tormisam bija tik lielas simpātijas pret Latvijas koriem… Man arī ļoti bieži žurnālisti uzdod šo jautājumu, īpaši kaut kur starptautiskā arēnā. Mans skaidrojums ir pavisam vienkāršs. Man liekas, ka vēsture un ģeogrāfiskais stāvoklis ir noteicis, ka mums ir ļoti spēcīgas trīs ietekmes. Tas, ka mēs ļoti labi apzināmies, ko nozīmē vāciskā punktualitāte un precizitāte. Iespējams, ar 500 vēsturiskajiem gadiem tas būs tomēr kaut kādā mērā latviešiem asinīs. Otra lieta - mums ir diezgan saprotamas un tuvas slāviskās emocijas, un ne tikai tāpēc, ka mēs esam pie robežas, bet arī, ja runājam par skaņu.

Latgales skaņa – tā tomēr atšķiras no kurzemnieku skaņas. Ja aizbrauc uz kopmēģinājumu, tur Latgalē sēž varbūt trīsreiz mazāk dziedātāji, bet tas kopkoris vienkārši skan, dabiski skan.

Droši vien tā ir arī tradīcija, kas vēl ir saglabāta, ka latgalieši daudz vairāk ikdienā dzied. Bet domāju, tas izriet arī no valodas un pasaules uztveres un sapratnes.

Valdis Muktupāvels: Kā saka mani lietuviešu kolēģi, tā ir katoļu dziedāšana.

Māris Sirmais: Var jau būt. Un, protams, vēl ir trešā puse, kas, manuprāt, piemīt igauņiem daudz vairāk nekā mums, bet ko arī mēs pazīstam - šī te skandināviskā atturība, arī skaņas veidošanā. Es domāju, ka Latvijā vēstures un atrašanās vietas dēļ tiešām esam tādās kā krustcelēs un visas ietekmes mums ir pazīstamas. Un ar to tad latviešu kora skaņa ir varbūt pat unikāla, jo patiešām pasaulē ļoti bieži jautā: kas ir šis noslēpums? Kāpēc latviešu kori skan tā, kā skan tikai skan latviešu kori?