Šoreiz uzmanības lokā Pētera Vaska ikoniskais šedevrs "Musica dolorosa" (1983), ko daudzi uzskata par vienu no komponista daiļrades augstākajām virsotnēm. 

Raidījuma ievadā Baiba Santa Vanaga saka: "Viens no sāpju piepildītākajiem Vaska darbiem "Musica dolorosa" komponēts māsas Martas piemiņai. Viens no retajiem komponista opusiem bez gaismas klātbūtnes. Šis darbs ir kā tilts no avanagarda mūzikas izteiksmes uz viņa vēlākai mūzikas valodai raksturīgo rokrakstu. Īstas, pārņemošas zaudējuma sāpes mūzikā attēlotas ar rezignētu, teju nemainīgu balstu, lejupejošām lamentējošām intonācijām, krītošiem glissando. Arī komponistam raksturīgā tiekšanās augšup šeit norit caur sāpēm, katarsi sasniedzot aleatoriskā haosā vidusposmā. Tam noklustot, uz kontrabasa ērģeļpunkta seko dziļš, smeldzīgs čella monologs. Arī darba noslēgums nepiedāvā gaismu vai mierinājumu, vien apliecina, ka arī sāpes ir jāizdzīvo pilnasinīgi un pilnībā."

Komponiste, muzikoloģe Santa Bušs un diriģents, dziedātājs Kristofers Volšs-Sinka klausās Tovija Lifšica un Latvijas filharmonijas kamerorķestra ierakstu (1984, ar Maijas Prēdeles čella solo), skatās notiņas un sarunājas par opusa muzikālo nozīmīgumu un emocionālo iedarbīgumu. Sarunā abi neizbēgami pieskaras padomju okupācijas laika kontekstam un atšķirībām Vaska mūzikas traktējumā dažādās zemēs.