7. martā atzīmējam franču komponista Morisa Ravela 150. dzimšanas dienu, tādēļ runājam par viņa slavenāko darbu, vienu no pēdējiem pabeigtajiem opusiem “Bolero” (1928). Raidījuma viesi - komponists Arturs Maskats un diriģents Aleksandrs Viļumanis. Skan arī sitaminstrumentālista Mikus Bāliņa komentārs.

Bet raidījuma ieskaņā – muzikoloģes Baibas Santas Vanagas komentārs par darba rašanās vēsturi un muzikālo kontekstu.

Kas tad ir bolero? Tā ir 18. gadsimta nogalē izkristalizējusies lēna spāņu deja trijdaļu metrā. Pirmos bolero akadēmiskajā mūzikā komponējuši Frideriks Šopēns un Klāra Šūmane, pa kādam ir arī Kamilam Sensānsam, Žoržam Bizē, Klodam Debisī, bet Morisa Ravela vērienu sasniegt nebija un nav izdevies nevienam. Ravela “Bolero” oriģināli paredzēts kā horeogrāfisks darbs, ko komponists radījis pēc baleta dīvas Idas Rubinšteinas ierosinājuma. 

Vairāk nekā 15 minūšu garā kompozīcija veidojas no tēmas, kas atkārtojoties tiek attīstīta ar dažādiem instrumentācijas paņēmieniem un ostinēta jeb nemainīga mazās bungas ritma, kas padara šī darba atskaņojumu par īstu izaicinājumu sitaminstrumentālistiem. Iespējams, slavenākais nostāsts par “Bolero” pirmatskaņojumu 1928. gada 22. novembrī Parīzes operā ir kādas dāmas izsauciens, ka “Ravels taču esot jucis!”, kam komponists vēlāk ir laipni piekritis. Bet pats Ravels jokojis, ka “savā mūžā ir radījis tikai vienu meistardarbu – Bolero. Bet diemžēl tā neesot mūzika.”