Šīs reizes "Iztikas minimums" veltīts Ludviga van Bēthovena 14. klavieru sonātei dodiēzminorā (Quasi una fantasia op. 27), kuru pazīstam kā "Mēnesnīcas sonāti". 

Par to sarunājas komponiste un pianiste Ilona Breģe un pianists un paniedzējs Artūrs Cingujevs, meklējot atbildes uz šķietami vienkāršo un visiem it kā tik labi zināmo.

Vēsturisko kontekstu atklāj muzikoloģe Baiba Santa Vanaga. 

Par Bēthovenu un viņa 14. sonāti

Vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (1770–1827) ir jaunākais no trim Vīnes klasiķiem, pie kuriem pieskaitām arī austriešus Jozefu Haidnu un Volfgangu Amadeju Mocartu. Arī Bēthovens, vācietis būdams, attopas 18. gadsimta kultūras metropolē Vīnē un tur pavada radošu mūžu. Ja Haidns savā daiļradē atklāj un izkopj klasicisma žanrus, bet Mocarts tos attīsta jaunos līmeņos, tad Bēthovena daiļrade dēvējama par tiltu uz jauno, 19. gadsimtā valdošo mūzikas estētiku – romantismu. (..)

Klasicismam un romantismam pa vidu – temperamentīgs, tiešs un ugunīgs dumpinieks, Lielās franču revolūcijas un apgaismības ideju bērns –  Ludvigs van Bēthovens –, kurš piedzima 1770. gada 17. decembrī Vācijas rietumu pilsētā Bonnā mūziķa Johana van Bēthovena un pavāra meitas Marijas Magdalēnas ģimenē. Reizēm klausāmies dažnedažādus skarbus nostāstus par mazā Ludviga bērnību – kā

tēvs vēlējies no dēla iztaisīt "vēl vienu Mocartu", un, lai panāktu rezultātu, izmantojis patiesi cietsirdīgas un despotiskas mācību metodes. Ne pārāk veselīgos apstākļos Ludvigs apguva klavieru, vijoles un alta spēli.

Bēthovens mācījās arī pie komponista Kristiāna Gotloba Nēfes, kurš zēnu iepazīstinājis ar vecmeistaru un izcilu laikabiedru darbiem, bet nokļūstot Vīnē, par viņa skolotāju kļūst pats Jozefs Haidns un arī Antonio Saljēri. 

Ap 1798. gadu – tātad, kad Bēthovenam vēl nav 30 – neatgriezeniski sāk pasliktināties komponista dzirde. Mūža nogalē viss, ko Bēthovens varējis sadzirdēt – vien dažus toņus zemā reģistrā un pēkšņus, skaļus trokšņus. Komunicēšanai Bēthovens izmantoja tā sauktās "sarunu burtnīcas", kas kalpo kā unikāls komponista biogrāfisku faktu avots. Tomēr dzirdes zudums nekādā mērā neapstādināja viņu sasniegt kompozicionālas virsotnes, kuras vēl joprojām tiek uzskatītas par vienām no visaugstākajām Rietumu mūzikas vēsturē. 

Bēthovens ir darbojies teju visos žanros – viņš pārstāvējis simfonisko un vokālsimfonisko mūziku, tai skaitā ir deviņu simfoniju autors; plaši darbojies kamermūzikā, un tikpat nozīmīgas viņa daiļradē ir 32 klaviersonātes.

Viņa 14. klaviersonāte dodiēzminorā tiek saukta par "Mēnesnīcas sonāti", lai gan pats Bēthovens to šādi nav kristījis: nosaukums aktualizējies jau kādu laiku pēc komponista nāves.

Sonāte tapusi 1801. gadā un nošu pirmo lapu rotā virsraksts: Sonata quasi una fantasia jeb "sonāte kā fantāzija". Tā veltīta Bēthovena skolniecei Jūlijai Gvičardi, kura ir viena no dāmām, ko Bēthovens mīlējis, un kura, iespējams, ir Bēthovena vēstuļu "Nemirstīgajai mīļotajai" adresāte. 

Ja klasiskās sonātes ciklu veido daļu tempa attiecības "ātra-lēna-ātra”, tad Bēthovens savā "Mēnesnīcas sonātē" piedāvā "lēna-vidēji ātra-ļoti ātra", pirmajā daļā piedāvājot skumju smaguma piepildītu stāstījumu, otrajā atkāpjoties no minora un piedāvājot gaišu, siltu deju trijdaļmetrā, bet visu ugunīgo enerģiju un spēkus veltot vētrainam finālam.