Šajā reizē runājam par Karla Orfa scēnisko kantāti Carmina Burana, ekspertu lomā uzklausot diriģentu Andri Veismani un Latvijas Kultūras akadēmijas vadošo pētnieku un asociēto profesoru Gustavu Strengu.

Bet raidījuma ieskaņā – muzikoloģes Baibas Santas Vanagas komentārs par darba rašanās vēsturi un muzikālo kontekstu.

Kad runas beigušās, skan fināla akordi no kantātes...

Bavārijas Nacionālās bibliotēkas digitalizētajā arhīvā var apskatīt, pašķirstīt un palasīt Carmina Burana manuskriptu, kas kalpojis par pirmavotu Karla Orfa kantātes iecerei.

***

Karla Orfa scēniskā kantāte Carmina Burana stāsta par dažādiem cilvēka dzīves līkločiem, kas aprakstīti kantātes pamatā ņemtajā viduslaiku dzejas krājumā ar tādu pašu nosaukumu – Carmina Burana. 

Carmina Burana tekstos latīņu un vidusaugšvācu valodā stāstīts par veiksmes un bagātības nepastāvīgumu, dzīves steidzīgo skrējienu, pavasara atnākšanas radītajām izjūtām, nodošanos iedzeršanas, nesātīgas ēšanas, azartspēļu un miesiskās iekāres baudām un postam, ko tas var nest. Kantātes simbols ir Fortūnas rats, kas griežas, prieku pārvēršot rūgtumā, bet laimi – skumjās.

Karla Orfa kantātes fināla akordus dzirdēsim 2014. gada ieskaņojumā ar diriģentu Josu van Immersēlu pie koru Collegium Vocale Ghent un Cantate Domino, kā arī orķestra Anima Eterna diriģenta pults. Solisti – Jerī So, Īvs Selēns un Tomass Bauers.

Kantātes triju lielo daļu nosaukumi ir šādi: "Agrā pavasarī. Krastmalā", "Krodziņā" un "Galantā mīla". Kantāte sākas un noslēdzas ar dziedājumu O Fortuna!