TESTS: Ko tu zini par Jāni Ivanovu un Latvijas mūzikas dzīvi 20. gadsimtā?

Šoreiz raidījumā "Iztikas minimums" Maruta Rubeze studijā aicinājusi komponistu un diriģentu Andri Vecumnieku un muzikoloģi Ivetu Grundi, lai Jāņa Ivanova (9.10.1906.–27.03.1983.) dzimšanas dienas priekšvakarā apcerētu un pēc tam arī noklausītos komponista 14. simfoniju (Sinfonia da camera, 1971).

Raidījuma ievaddaļā, kā jau ierasts, skaņraža dzīves gājumu un daiļradi īsumā raksturo jaunā muzikoloģe Baiba Santa Vanaga.

Turpinājumā pieredzējušie eksperti izvērš pārsteidzoši plašu panorāmu, sākot ar kamersimfonijas gēniem baroka mūzikā un tās neoklasisko atdzimšanu 20. gadsimtā.

Pretēji lielgabarīta simfoniskajiem opusiem, tieši kamersimfonija kļūst par personisko un nereti (īpaši bijušās Padomju Savienības teritorijā) apslēptāko domu un ideju paudēju, neizpaliekot jau barokā raksturīgajai retorikai, kurai konkrētajos politiskajos apstākļos vēl pievienojas arī Ēzopa valodas maskētā izteiksme.

Šajā kontekstā vēl jo daudz izzināma gan 14. simfonijas vēstījumā, gan citos Jāņa Ivanova opusos, gan pašā Jāņa Ivanova ārēji tik atturīgajā personībā.

Pēc sarunas – Andra Vecumnieka un Sinfonia concertante veiktās Jāņa Ivanova 14. simfonijas (Sinfonia da camera) interpretācijas ieraksts, kas ietverts latviešu simfoniskās mūzikas izlasē Symphonia Ipsa (CD2), ko 2006. gadā klajā laidis Latvijas Mūzikas informācijas centrs.