Šajā reizē runājam par Džordža Gēršvina (1898–1937) Rhapsody in Blue ("Rapsodija blūza stilā", 1924). Raidījuma viesi - džeza mūziķis – klarnetists, saksofonists, džeza mūzikas vēsturnieks, JVLMA džeza katedras vadītājs Indriķis Veitners un pianists Vestards Šimkus

Bet raidījuma ieskaņā – muzikoloģes Baibas Santas Vanagas komentārs par darba rašanās vēsturi un muzikālo kontekstu.

Interesanti, vai Džordžu Gēršvinu var nodēvēt par sava laika fenomenu mūzikā? To lai spriež pieredzējuši prāti un kāda aizraujoša atbilde noteikti atradīsies arī “Iztikas minimuma” ekspertu sarunā, bet nenoliedzami – Gēršvins savulaik mūzikas pasaulei piedāvājis ko svaigu un vēl līdz šim nebijušu.

Šī komponista daiļradē vienuviet satiekas Eiropas akadēmiskās mūzikas ideāli ar 20. gadsimta sākumā Ņūorleānā dzimušo afroamerikāņu mūzikas žanru, kas vēlāk iekaros visu pasauli jeb džezu.

Ja runājam par Gēršvinu, nevaram pieminēt tikai viņa “Rapsodiju blūza stilā” – milzīga nozīme ir bijusi arī viņa operai “Porgijs un Besa”, kuras slavenākā lappusi ir šūpuļdziesma Summertime; arī simfoniskā poēma “Amerikānis Parīzē” un vēl, un vēl.

Pats Džordžs Gēršvins ir uz ASV emigrējušu Ukrainas un Krievijas ebreju atvase. Ģimene apmetusies Manhetenas austrumu rajonā – Īstsaidā. Vienpadsmit gadu vecumā Džordžs sāk apgūt klavieres – vecāki tās iegādājušies vecākajam brālim Airam, taču viņu šis instruments īsti neaizrāva. Par laimi – mazajam Džordžam gan iet pie sirds, pie tam, viņš izrādījies ārkārtīgi talantīgs. Starp citu,

vecākais brālis tandēmā ar Džordžu un atsevišķi kļūs par sava laika ievērojamu dziesmu tekstu autoru. 

Piecpadsmit gadu vecumā Džordžs atrod pirmo darbu un spēlē klavieres nošu veikalā, vēl paspēdams pārdot arī kādu savu dziesmu, iesoļo Brodvejas mūzikas ainā, 20. gados dodas uz Eiropu izglītoties mūzikā un satiek dažus no izcilākajiem, piemēram, Nadju Bulanžē un Morisu Ravelu, atgriežas ASV un turpina dinamisku karjeru. Tomēr arī panākumiem bagātos slimība nešķiro un vien 38 gadu vecumā apraujas Džordža Gēršvina īsā, taču radoši intensīvā dzīve, kas ne tikai ietekmēja 20. gadsimta mūzikas kopainu, bet būtiski mainīja tās attīstības trajektoriju.

Kas tad īsti ir rapsodija? RAPSODIJA ir izvērsts brīvas formas skaņdarbs, kura tapšanā klātesoši ir etniski muzikālie iedīgļi. Šo žanru sākotnēji izkopis un spodrinājis Ferencs Lists – atminēsimies viņa “Ungāru rapsodijas”; pa kādai rapsodijai ir arī Johannesam Brāmsam, Sergejam Rahmaņinovam un galu galā – Džordžam Gēršvinam, kura Rapsodija tapa desmit gadus ātrāk (1924), nekā Sergeja Rahmaņinova “Rapsodija par Paganīni tēmu” (1934)]

Eksperimentālu darbu, kur vienā partitūrā satiekas klasika un džezs Gēršvinam pasūtīja izcilais Pols Vaitmens savam orķestrim.

Izrādās, Vaitmena ideju grasījies nozagt kāds konkurents, tāpēc, pirms bijis par vēlu, Vaitmens ieceri iztirzājis publiski avīžrakstā, kur pieminējis, ka šādu eksperimentālu kompozīciju jau raksta Gēršvins. Lieki piebilst, ka tieši šādi Gēršvins uzzinājis, ka raksta Rapsodiju Vaitmenam. 

Tā aptuveni mēneša laikā top “Rapsodija blūza stilā”, kas pirmatskaņojumu piedzīvo 1924. gada 12. februārī Aeolian  koncertzālē Manhetenā. Pie klavierēm – pats autors, kurš, kā vēsta nostāsti, neesot pilnībā izrakstījis solopartiju un pirmatskaņojumā daudzviet ļāvis vaļu improvizācijai. Arī zīmīgais klarnetes glissando partitūrā parādījies jau mēģinājumu procesā. Jā, un instrumentēt Gēršvins mācījās vēlāk – radot savu Klavierkoncertu Fa, tāpēc “Rapsodiju blūza stilā” pirmais instrumentējis Vaitmena galvenais aranžētājs Ferde Grofē. Lieki piebilst, ka

Rapsodijas pirmatskaņojums guva vētrainus panākumus. Vien trīs gadu laikā Vaitmena orķestris to atskaņoja vairāk nekā 80 reižu un pārdeva pirmo miljonu ieraksta kopijas.

Un arī Gēršvinam savs labums tika. “Rapsodija blūza stilā” pērn – 2024. gadā – nosvinēja savu 100. dzimšanas dienu. Mazliet aizkavējāmies, bet kā reiz vēl februārī nopūšam simtu pirmo svecīti.

Vestarda pieredze, kas uzsākusies agrīnajos pusaudža gados ar rapsodijas tēmu iepazīšanu kādas TV margarīna reklāmas skaņceliņā un līdz ar to cerībām par margarīna nozīmi klavierspēles tehnikas uzlabošanā, nu jau aptver daudzkārtējus šīs rapsodijas atskaņojumus gan solo, gan orķestra versijā. Priekšroka tiek dota virtuozajai klavieru solo versijai, taču nekādā ziņā nepievienojot kādas izvērstas pašmērķīgas improvizācijas. Pievēršoties skaņdarba uzbūvei, Vestardam nāk prātā arī paša spēlētā Gēršvina Otrā rapsodija, dēvēta par „sakniedēto rapsodiju”, jo kas līdzīgs jau ir arī Rhapsody in Blue, pārsteidzot ar ietverto tēmu bagātību. Tiek apspriests un apstrīdēts arī latviskais nosaukums, jo –

tas nekādi nav blūzs (ja nu vienīgi kāda harmoniskā krāsa) un džezs (ja nu vienīgi elementi), un patiesībā tā laika modernās glezniecības ietekmētais un brāļa Airas ieteiktais nosaukums Rhapsody in Blue paģērētu tulkojumā lietot apzīmējumu „zilā” vai „skumjā” rapsodija.

Tomēr Latvijas kontekstā ir kāda svarīgāka lieta par nosaukumu – te iedegas Indriķa Veitnera vēsturnieka ampluā (ieteicamā literatūra – Indriķis Veitners „Latvijas džeza vēsture 1922-1940”), un izskan Jāņa Vītoliņa (1886-1955) vārds, - šis izglītotais un Ņujorkas kinostudijās pieprasītais aranžētājs, atgriezies Latvijā, 1933. gadā nodibina simfodžeza orķestri „La-Si-Do”, kas arī Gēršvina rapsodiju pirmatskaņo Latvijā, tā laika presei paužot pārliecību, ka tā tad nu arī ir īstenā džeza mūzika. Savukārt oriģinālo versiju – paša Pola Vaitmena orķestra skanējumā – izdevies bērnībā Berlīnē dzirdēt mūsu leģendārajai kinozinātniecei Valentīnai Freimanei. Sarunas gaitā ik pa laikam uz mirkli ieskanas kāda no pieminētajām šī opusa versijām (pārsteidzošākais paraugs pieder jauna, mūsdienīga bigbenda skaņas radītājam amerikānim Gordonam Gudvinam (Goodwin, 1954) un viņa Gordon Goodwin’s Big Phat Band). Raidījumu noslēdz paša komponista virtuozās spēles paraugs – restaurētais 20.gs.20-to gadu ieraksts ar Rhapsody in Blue klavierēm solo.