Šoreiz "Iztikas minimumā" kopā ar komponistu Kristu Auznieku un diriģentu Viesturu Gaili ielūkojamies Ludviga van Bēthovena Piektās simfonijas dzīlēs.

"Piektā simfonija, protams, ieguļas šajā varoņstāstā – no šī skatpunkta tā nešaubīgi ir romantiska simfonija," sarunas gaitā atzīst Krists Auznieks.

Tikām Viesturs Gailis atgādina: "Piektā simfonija – šī uztakts – ir viens no mācību etapiem, kas diriģentam vienmēr jāiziet..."

Bet komponista daiļradē un Piektās simfonijas tapšanas apstākļos iedziļinājusies muzikoloģe Baiba Santa Vanaga.

Par Ludvigu van Bēthovenu pirmo reizi runājām "Iztikas minimuma" pagājušās sezonas piektajā raidījumā. Tur iepazinām viņa personību un 14. sonāti fadiezminorā klavierēm, sauktu arī par "Mēnesnīcas".

Šoreiz runājam par viņa ne mazāk vētraino Piekto simfoniju dominorā, kas ir viens no vispopulārākajiem un biežāk atskaņotajiem klasiskās mūzikas skaņdarbiem pasaulē. Bieži to dēvē par "Likteņa simfoniju".

Kopskaitā Bēthovens radījis deviņas simfonijas, no kurām populārākās – Trešā, Piektā, Sestā un Devītā, kur pēdējai finālā pievienojas dziedātāju balsis.

Piektā simfonija komponēta 19. gadsimta sākumā un pirmatskaņojumu tā piedzīvoja bēdīgi slavenajā Bēthovena autorkoncertā 1808. gada 22. decembrī Vīnes teātrī "An der Wien".

Simfonijai ir četras daļas, un tā zīmīga ar savu ievada motīvu, kas kļūst par visas simfonijas quasi vadmotīvu, kas vijas cauri visām simfonijas daļām. Šī vadmotīva dēļ simfonija arī ieguvusi nosaukumu "Likteņa simfonija". Šī ir viena no pirmajām simfonijām, kurā šāds princips pielietots, un viena no pirmajām simfonijām, kuras partitūrā ir arī trombonu partijas.

Bēthovena Piektā simfonija allaž simbolizējusi cīņu un uzvaru pār tumsu.