"Iztikas minimums" pievēršas vienam no Johana Sebastiāna Baha pašiem atpazīstamākajiem ērģeļmūzikas darbiem – Tokātai un fūgai reminorā BWV 565, pārspriežot interpretācijas nianses un diskutējot par darba autorības problēmu – ir vai nav Johana Sebastiāna radīts. 

Ērģelniece Kristīne Adamaite piesauc vijolnieces Annegretas Zīdelas (Annegret Siedel) ieskaņojumu, kurā minētā Tokāta un fūga skan pārlikumā solo vijolei, visai pārliecinoši norādot uz versiju, ka Baha Tokāta un fūga oriģināli, iespējams, bijusi rakstīta tieši solo vijolei, nevis ērģelēm.

Savukārt ērģelnieks un komponists Aivars Kalējs akcentē Tokātas pirmo motīvu, raksturojot to kā saucienu vai signālu, kam nepiedien gari veidots izrotājums jeb izspēlēta "burbuļmāte", kā to mēdz interpretēt lielie baroka mūzikas meistari, toskait ērģelnieks, klavesīnists un muzikologs Tons Kopmans.

Ir vairāki aspekti, kas runā gan par labu Baham, gan arī liek apšaubīt Tokātas un fūgas piederību Johana Sebastiāna spalvai, bet nenoliedzams ir fakts, ka darbs ir meistarīgi izveidots opuss, kuru apvij noslēpumaina mistē,rija un tādu radīt spējis vien liels gars.