Antonio Vivaldi jeb “Sarkanais priesteris”, kurš šādu iesauku guvis gan savas itālim netipiskās, no ģimenes mantotās, rudās matu krāsas dēļ, gan atsaucoties uz apgūto arodu, ir zināmākais no itāļu baroka mūzikas meistariem. Viņš ir vairāku desmitu operu autors, bagātīgi darbojies arī sakrālās mūzikas žanrā, taču vislielākā nozīme ir Vivaldi veikumam instrumentālajā mūzikā, īpaši – koncertžanra attīstībā. Te viņš radījis vairākus simtus darbu  – un ne jau divsimt, trīssimt, bet tuvāk četriem un pieciem simtiem, no kuriem slavenākais mantojums ir viņa četru koncertu cikls “Gadalaiki”, kam veltīts arī šis “Iztikas minimums”.

Par Vivaldi cikla “Gadalaiki” partitūru, atskaņojuma niansēm un citiem svarīgiem aspektiem hrestomātiskajā opusā sarunājass vijolniece Agnese Kanniņa un klavesīniste Ieva Saliete, bet skaņdarba un laika būtiskus faktus īsi ieskicē muzikoloģe Baiba Santa Vanaga.


“Gadalaiki” ir četru koncertu cikls vijolei, stīgu orķestrim un basso continuo.

“Pavasaris”, “Vasara”, “Rudens” un “Ziema” iznākuši kā pirmie četri līdzās vēl 8 koncertiem, kurus vieno kopējs nosaukums “Sacensība starp harmoniju un izgudrojumu” un kas pirmizdoti 1725. gadā.

Nosaukums nemelo un, patiesi,  Vivaldi šeit ir bijis patiesi inovatīvs: “Gadalaiki” ir uzskatāms par PIRMO ilustratīvi programmātisko opusu  pasaules mūzikas vēsturē. Tas nozīmē to, ka komponists partitūrā ietvēris detalizētus vārdiskus aprakstus par to, ko vēlējies attēlot skaņās. Par aprakstiem šeit kalpojuši soneti, kurus, iespējams, radījis pats Vivaldi, kā arī citas konkrētas rakstiskas piezīmes. “Gadalaikos” - četros koncertos, kur katram trīs daļas -, dzirdam arī dažādas putnu balsis, suņu rejas, strauta čalošanu, vētras un iereibušus līksmotājus, ziemas ainavas un ugunskura sprakšķus. Bet ja uzmanīgi klausīsieties, gan sadzirdēsiet paši!