Zigmars Liepiņš: Mana dzīve ir kā mozaīka

"Manas grāmatas priekšvārdā ir viena maza frāze, ka šī grāmata nebūs par ezoteriku, lai gan dzīve man piedāvājusi lielu klāstu dīvainību un sakritību, kuras ne vienmēr var izskaidrot racionāli. Mana dzīve ir kā mozaīka: katrs mazais, krāsainais stikla gabaliņš ir piederīgs kopējā zīmējumā, un katrā no tiem ir mana mūža daļa. Gan zināmā, gan dziļi noslēptā, un katrā no tiem tikšanās, šķiršanās un tā tālāk. Tā notiek, un es nevaru izskaidrot, kāpēc. Tas acīmredzot man ir liktenī rakstīts," - tā vēl marta beigās, viesojoties Rakstniecības un mūzikas muzeja "Melomānu salonā", ieintriģējot klausītājus ar stāstiem par savas memuārgrāmatas "Mūzaīka" tapšanu, stāstīja komponists Zigmars Liepiņš. Nu grāmata nonākusi pie lasītājiem, un līdz ar tās fragmentiem paša komponista lasījumā šo ierakstu raidījumā "Grāmatu stāsti" piedāvā Liega Piešiņa.

"Mana ģimene bijusi saistīta ar baptistu baznīcu. Pats neesmu baptists, bet kristīts luterānis. Māte savulaik bija dziedājusi baptistu korī – viņa bija dziedātāja, arī tam bija liela nozīme," stāsta Zigmars Liepiņš. "Atšķirībā no luterāņu koriem, baptistu koriem dziesmas ir melodiskas. Bieži vien ar diezgan dumjiem vārdiem, bet tās ir īsti dziedamas dziesmas. (..) Katram dzīves gadījumam mamma kādā baptistu dziesmā varēja atrast kādu frāzi, kas sakrita ar kādu ikdienišķu situāciju. Vienmēr varēja kaut ko piemeklēt. Mamma visas baznīcas dziesmas zināja no galvas. Mums bija muzikāla ģimene – tēvs bija vijolnieks.” 

"Sešdesmitajos gados, kad sākās avangarda mūzika, viņi ārprātīgi to nevarēja ciest. Viņiem tas nepatika. Es jau, protams, neizbēgami arī kādā brīdī tam visam, kas tajā brīdī aktuāls, pievērsos - kā jau jebkurš jaunības maksimālists. Vecāki bija diezgan priecīgi, kad parādīju savus pirmos gabalus, ko uzrakstīju - pirmā dziesma bija "Ķiršu lietus" vai kas tamlīdzīgs. tā, Mammai patika. Beidzot biju nācis pie prāta," sirsnīgi smejas komponists. 

"Ar dziedāšanu nesaraujami saistās laiks, kad man bija viens līdz četri gadi. Mamma bija absolvējusi Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas vokālo nodaļu, un pirmā melodija, kuru es esot iemācījies un dziedājis ar mammu kopā, bija "Un bel dì vedremo" (ārija no Pučīni operas "Madama Butterfly" - red.) pilnā garumā. Protams, bez vārdiem, jo runāt vēl nemācēju. No tā laika šo āriju bez slapjām acīm klausīties nevaru, un Pučīni ir mans mīļākais komponists. Tagad gan gadās, ka vairāk jāraud, klausoties sliktas interpretācijas," nopūšas komponists un citē savas grāmatas fragmentus.

"Es atceros, kā piedzimu. Pareizāk – kā nonācu savā ķermenī. Mani pavadīja divi stāvi violetā nokrāsā. Viņi bija blakus, stāvēja un skatījās. Telpa bija tumši sārta, un tad kā pa slidkalniņu. Pēkšņi visas atmiņas pārtrūkst. Un tad, kādu dienu lasot Maikla Ņūtona grāmatu "Dvēseļu ceļojums", uzdūros tieši tādam pašam aprakstam. Tie divi, redz, esot skolotāji un pavadoņi, un viņi pārbauda, vai viss kārtībā, vai dvēselīte atrod jaunas mājas, un vai viss notiek pēc plāna. 

Atceros vēl vienu ļoti agrīnu epizodi. Guļu atvērtām acīm, un man priekšā milzīgas bumbas. Tās ir baltas un kustas uz augšu un uz leju. Ir mitri un silti. Te pēkšņi aiz bumbām parādās seja, kas cieši manī skatās. Manī ir prieks, es viņu pazīstu - tā ir mana mamma. Ilgus gadus nesapratu šīs divdesmit sekunžu vīzijas jēgu, līdz atklāju fotogrāfiju, kurā tas viss ir fiksēts. Guļu ratos. Priekšā, kā jau to dara, nostiepti grabuļi, apaļas bumbas, un tad mamma pašķir tos, lai skatītos – guļu vai nē. Vienīgā nianse, kā to var redzēt foto – man ir seši mēneši

Atmiņas no zīdaiņa perioda ir daudzas un dīvainas. Tās radušās no mirkļu nospiedumiem manā apziņā. Tantes Lūcijas kleitas audums ar sešiniekiem un deviņniekiem zilgani pelēkā krāsā, smaržas dažādos koridoros un pat sienas krāsojums kādā istabā. Vēl uzzināju, cik lielas ir bēdas, kad saproti, ka esi atstāts. Reiz kādā vēlā vakarā mani vecāki, saprazdami, ka guļu cieši, bija riskējuši aiziet uz kino. Protams, atmodos. Bija tumšs, pa logu iespīdēja mēness, es stāvēju redeļu gultiņā un droši vien skaļi raudāju. Tā nežēlīgā pamestības sajūta, kas mijas ar bailēm, nav īsti aprakstāma. Es domāju, ka savu mammu nekad vairs neredzēšu. Tomēr viņa ar tēti atnāca, konstatēja piečurāto un piekakāto gultu, nomazgāja mani un siltos paladziņos es jau aizmigu, it kā nekas nebūtu bijis. Bet nospiedums - tas logs, tas mēness, tā gulta, no kuras nevarēju izkāpt, ir palicis manā emocionālajā un pat vizuālajā atmiņā uz mūžu. Es tagad zinu, kā jūtas pamests bērns."