Vēsturniece Inese Dreimane: Lai būtu iespējama kontrole, cilvēki jātur bailēs

"Vēstule ar pielikumu" ir neparasts vēsturisks romāns. To veidojušas vēsturnieces Ineses Dreimanes zināšanas, Latvijas vēstures izpēte, atklājumi, kā arī spilgts un emocionāls līdzpārdzīvojums. "Es nevarēju par to neuzrakstīt," atzīstas autore.

Inese Dreimane kopš 1998. gada strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tieši ar to pašu nodarbojas arī savā brīvajā laikā.

Rīga, 20. gs. 30. gadu beigas. Jauni, skaisti, gudri un laimīgi cilvēki, gaiša nākotne – tieši tik vienkārši un neizpušķoti, lai visa pietiktu gan dzīvei, gan mīlestībai. Pēc tam... Kurā brīdī viss sākās? Tieši kad sāka griezties necilvēcības, melu, varmācības dzirnas, kas salauza tūkstošu likteņus? Romāna tēli – mīļotie, studiju biedri, draugi, kaimiņi, universitātes profesori un veikalnieki, diplomāti un sētnieki – kā nomoda murgā te parādās, te pazūd, it kā cilvēka dzīves vienīgais uzdevums būtu kļūt par ļaunas nejaušības upuri, necilu graudiņu lielajā dvēseļu maltuvē.

Izlasot romānu, ir skaidrs, ka tas tomēr ir stāsts par mīlestību. Bet vai pēc grāmatas uzrakstīšanas autori nav pārņēmusi sajūta, ka nevienam cilvēkam nevar uzticēties? Jo grāmatā vēstīts par ļoti daudzām nodevībām. "Paldies Dievam, nav!" apgalvo Dreimane.

"Bet profesionālajā ziņā gan es nekam neuzticos, pirms neesmu pati pārbaudījusi.

Man vajag salīdzināt teikto ar rakstīto un otrādi, un paskatīties vēl šo to. Bet ikdienā, par laimi, nav tās sajūtas. Protams, ja runa ir par vienkāršām fiziskām vājībām – atkarībām vai ko citu, ne vienmēr ir viegli pieņemt, ka viss būs kārtībā, ja darīšana ar cilvēku, kurš, piemēram, nekontrolē savu alkohola patēriņu."

Šis ir rakstnieces debijas romāns – vaicāta, vai pirms tam jau bija domājusi, ka varētu reiz uzrakstīt daiļdarbu, vēsturniece neslēpj: "Domājusi, protams, par tādām lietām biju – kā jau visi savulaik tālos pusaudžu gados, ka varētu uzrakstīt grāmatas, dzeju, bet profesionālajā ziņā tomēr ievirzījos pētniecībā, un faktiski visi mani raksti vairāk vai mazāk ir pētnieciskais akadēmiskais novirziens.

Līdz daiļliteratūrai vēl līdz šim nebiju tikusi. Tas, ka šoreiz tā sanāca, – tas man pašai brīnums."

Pētniece arī atklāj, ka punktu uz "i" romāna rakstīšanai pielikuši vairāki notikumi. "Stūra mājas atvēršana 2014. gadā, tajā rīkotā pirmā izstāde Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros un ar to saistītā pastiprinātā 1940. un 1941. gada notikumu pētniecība. Arī problēmas privātajā dzīvē, tuvinieku slimība, kas diemžēl mobilizēja ne tajā pozitīvākajā veidā: pastāvīgi bija nepatīkama spriedze, nezinot, ar ko viss galu galā rezultēsies. Informācijas no pētījumiem bija mazliet jau par daudz, un rezultātā radās romāns bez akadēmiskā stila, bez atsaucēm, bez literatūras norādēm, pirmajā personā."

Saruna pilnā apjomā lasāma šeit...

19. jūnija "Grāmatu stāstus" pilnā apjomā aicinām klausīties šeit!