Tālivaldis Margēvičs: Mani interesē īstas lietas, kas ietekmē tautas likteni

"Tas periods, kad mani interesēja sentiments, ir garām. Mani interesē īstas lietas, kas ietekmē tautas likteni," neslēpj ievērojamais latviešu dokumentālo un spēlfilmu režisors, kinoscenārists, publicists un tagad arī lielprozas autors Tālivaldis Margēvičs.

Viņa vēsturiskais romāns "Šķērsiela 13. Latvieša dibinātais gulags" (2016) ir dokumentos balstīts vēstījums par Eduardu Bērziņu, izcilu un vienlaikus neviennozīmīgi vērtējamu personību, kura dzīvi gan cildināja, gan sabradāja boļševiku necilvēcīgais politiskais režīms.

Šim aizrautīgi uzrakstītajam darbam blakus liekams jaunākais Margēviča veikums – romāns "Zirgu gaļas pārdevējs", kas, tāpat kā iepriekšējais, atspoguļo pretrunīgās 20. gadsimta kolīzijas. Daiļdarba galvenais varonis ir Pēteris Kalējs, un viņa trauksmainajam dzīves gājumam par prototipu kalpojusi reāla persona, latvietis Pauls Taupmanis. "Zirgu gaļas pārdevējs" ir stāsts par vīrišķību un uzņēmību allaž stāties pretī likteņa izaicinājumiem, saglabājot jauneklīgu garu līdz mūža izskaņai.

Redzams, ka Margēvičam tīk salikt kopā dokumentālas lietas ar mākslu. "Laikam tas saistīts ar manu attieksmi pret literatūru. Tāda tīra beletristika mani sevišķi nevaldzina.

Man patīk būt diezgan skopam vārdos, bet lai katram vārdam būtu zināms segums.

Ja rodas materiāls, kurā varoņa dzīvesstāstu var pamatot ar fotogrāfijām, unikāliem dokumentiem, esmu priecīgs," stāsta Margēvičs un lēš, ka laikam jau vēsturiskā romāna žanrā tas nav bieži izmantots paņēmiens: "Parasti grāmatu sakarībā saka – lūk, ir prototips, un tiek izmantoti viņa biogrāfijas motīvi. Bet šai grāmatai iet paralēli attēlu līnija, kas pilnīgi autentiski stāsta par prototipu – Paulu Taupmani. Un paralēli iet romāns, kur varonim cits vārds. Kā jau romānā, nākusi klāt arī autora fantāzija, sevišķi jautājumos, kas attiecas uz mīlas un ģimenes lietām. (..) Jo daudz cilvēku no grāmatā minētajiem vēl ir dzīvi. Ir arī kaut kas dramatizēts šajā dzīves stāstā, bet visi notikumi ir autentiski. Protams, vajadzēja pētīt daudz – izskatīju visu pieejamo literatūru. Tā ir tāda kinematogrāfiska slimība, jo man patiess un īsts ir viss, ko varu apliecināt ar bildi. Arī tas droši vien ir iemesls tam, ka gan pirmajā romānā, gan šajā un arī pirms tam man - nelielajā grāmatiņā par Meierovicu – visur paralēli iet vizuālā līnija."

Vairāk un plašāk šeit!