Klajā nākusi grāmata, kurā ievērojamā latviešu grafiķa Riharda Zariņa (1869 - 1939) atmiņas apkopojis viņa mazdēls Aivars Celmiņš. Izdevuma nosaukums ir tieši tāds: "Riharda Zariņa atmiņas".

"1938. gadā vectēvs pabeidza rakstīt savas atmiņas. Pēc gada viņš devās mūžībā.  Nav gan zināms, vai viņš tās gribēja publicēt, taču man bija sajūta, ka tas būtu nepieciešams," stāsta Aivars Celmiņš un atklāj manuskripta raibo likteni. "50 gadus tas atradās Amerikā, 90. gadu sākumā nonāca atpakaļ Rīgā un... pazuda. Pirms pāris gadiem sāku tās rekonstruēt pēc rokrakstiem un mašīnraksta kopijām. Jutu sevī pienākumu gādāt par to, lai izdevumā vectēva rakstītais saglabājas, jo manuskripti aptver viņa atmiņas no bērnības līdz pat 30. gadiem."

Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne pamato, kāda iemesla dēļ Rihardu Zariņu uzskatām par vienu no pamatakmeņiem mūsu leģendāro personību klāstā. "Esmu ļoti gandarīta par šo izdevumu! Visu laiku jutu tādu kā kauna sajūtu, ka Latvijas mākslas zinātne Rihardam Zariņam nav veltījusi to uzmanību un iecentrējusi kultūrā tā, kā viņš to būtu pelnījis. Viņa sastādītos "Latvju rakstus" un cīņu par latvju ornamentu, tauatstērpu lieku līdzās Brona Dainu skapim," teic mākslas zinātniece un atgādina vēl arī citus Riharda Zariņa nopelnus.

Izdots arī dzejnieka Jāņa Rokpeļņa jaunākais dzejoļu krājums Post factum. Tā sakārtotājs ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, kurš intervijā atzīst: "Jāņa Rokpeļņa šī brīža dzeja ir diezgan lakoniska - tās ir tēlainas maksimas, tēlaini aforismi. Lai krājumu padarītu daudzveidīgāku, izlēmām pielikt dažus vecus dzejoļus, kas raksīti 90. gadu sākumā, taču nav publicēti. Tāpēc krājumā ir dažādi motīvi, dažādas formas."

Tikām Iveta Ratinīka, kas pēdējā laikā kļuvusi slavena saistībā ar ne pārāk pieklājīgu dzejoļu citēšanu, par Jāni Rokpelni saka šādus vārdus: "Viņš ir cilvēks, kurš uzrunā nevis manu saprātu vai sirdi, bet to iekšējo daļu, kas vai nu sabalsojas ar vārdos neformulējamo dzejas redzi, vai nesabalsojas." Ar Jāņa Rokpeļņa dzeju Iveta ir cieši saistīta kopš 1996. gada un daudz to pētījusi.

"Rokpelnis ir valodas burvis - viņš parāda tieši to, par ko cīnos arī es: par tiesībām poētiskā tekstā stāvēt līdzās ne tikai saldām metaforām, bet tam slānim, kas ārpus poētiskā teksta būtu administratīvais pārkāpums. Dzejai cilvēkā jāuzrunā gan tas augstais, kas nāk kā sakralitāte, gan zemais, kas nāk kā profānais. Jo savā dzīvē cilvēks iziet pilnu Maslova pirmadīdu..."