Mūžīgo un neparasto - to meklējam "Grāmatu stāstos", kuros uzzinām par grāmatu "Rīgas sargi. Laika stāsti", ko veidojuši Ilze Zveja, Aigars Grauba un Andrejs Ēķis, kā arī ielūkojamies Annas Skaidrītes Gailītes "Tilts starp horizontiem", kas vēstī par ģimeni, dzimtu un tautu.

1919. gada oktobrī un novembrī jaunā Latvijas valsts, kurai vēl nebija apritējis viens gads kopš tās proklamēšanas, nonāca hamletiskas izvēles "būt vai nebūt" priekšā. Vācijas armijas vienības, apvienojušās ar krievu monarhistiem, ieņēma Kurzemi-Zemgali un sāka plašu uzbrukumu Rīgai. Latvijas Republikas liktenis tobrīd karājās mata galā...

Šie vēstures notikumi kalpoja par ceļa zīmēm mākslas filmai "Rīgas sargi" – stāstam par to, kā tālajā 1919. gadā cilvēkiem nācās saņemties un sapni par savu valsti izcīnīt ar asinīm. Stāstam par vienaldzību un pakalpību, stāstam par draudzību un biedra plecu, par varonību. Filma pirmizrādi piedzīvoja 2007. gadā, un jau pirmajos mēnešos to apmeklēja rekorddaudz skatītāju. Kopš tā brīža «Rīgas sargi» kļuvuši par latviešu patriotiskā kino klasiku un neatņemamu Lāčplēša dienas svinību repertuāra daļu.

Tiesa gan, līdzās sajūsmai filma izpelnījās arī pārmetumus par vēsturiskajām neprecizitātēm. Varam uzskatīt, ka tagad, iznākot grāmatai, vēstures patiesie fakti, kas filmai kalpoja kā ceļazīmes, ir tagad sakārtoti.

Grāmatu klajā laidis "Apgāds Zvaigzne ABC" sadarbībā ar filmu kompāniju "Platforma". Līdzīgi kā iepriekšējā šo pašu autoru grāmatā "Sapņu komanda 1935. Laika stāsti", lasītājam būs iespējams iepazīties ar gan ar mākslas filmas "Rīgas sargi" scenāriju, ko veidojuši Aigars Grauba un Andrejs Ēķis, gan tā sižetam atbilstošiem vēsturiskiem ekskursiem Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara tematos, ko sarakstījusi žurnāliste Ilze Zveja. Viņa pieskārusies ne tikai politiskajai un militārajai vēsturei, bet arī daudziem tā laika sadzīves jautājumiem, sieviešu stāvokļa dramatiskajām izmaiņām kara laikā un pat kara gadu modes tendencēm. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta gan ar filmas kadriem, agrāk nepublicētiem aizkadriem un digitālo triku atmaskojumiem, gan ar autentiskām 1915.-1919. gada fotogrāfijām.

Vaicāta, ko sievietei nozīmē rakstīt par karu, Ilze Zveja saka tā: "Nevienā brīdī nedomāju, ka rakstu par karu - uztvēru to kā mūsu vēstures posmu, kurā mūsu vectēvi pieņēma lēmumu, ka viņi vēlas īstenot savu sapni, un vēlējos to izstāstīt - arī par to, kā viņi jutās. Jo arī manā ģimenē bija cilvēki, kuri piedalījās brīvības cīņās."

Ilze atzīst - "Sapņu komandu" rakstīt bijis vieglāk: "Laiks un notikumi tur bija pateicīgāki.

Bet Pirmais pasaules karš, strēlnieki - tas ir laiks, kas tik daudz pētīts, par notikumiem izstrīdējušies gan dalībnieki, gan aculiecinieki, gan vēsturnieki. Un tad es vēl pa vidu tam visam... Nolēmu, ka nenostāšos nevienā pusē, bet parādīšu, cik daudz bijis viedokļu - ceru, ka man tas arī izdevies.

Cik dažādi bija uzskati jau tajā pašā 1918., 1919. gadā, un kur nu vēl tad, kad cilvēks bija padomājis, izvērtējis un rakstījis atmiņas 30. vai 60. gados. Tā laikā lēmumi... Lai kā mēs tos kritizētu no cilvēciskā un vēsturiskā viedokļa, toreiz bija jāpieņem lēmumi un jārīkojas - ja nē, tad rīkosies pretinieki."

Sarunā Ilze Zveja atklāj savus spilgtākos atklājumus grāmatas tapšanas procesā, atziņas, ko sniegusi materiālu izpēte un dalās pārdomās arī par to, kā tolaik klājies sievietēm.

Vai grūti būt vēsturniekam, skolotājam, vēstures projektu vadītājam tad, ja jāveido tāda grāmata kā "Sapņu komanda un "Rīgas sargi"? Šis jautājums adresēts vēsturniekam un grāmatas redaktoram Valdim Klišānam. "Bez vēstures pārzināšanas jau to nemaz nevar izdarīt!

Galvenais, kas atšķir vēsturnieku no nevēsturnieka, ir kritiskā pieeja itin visam - ko redzi, lasi, kas pagātnē noticis. Tas ļauj veidot objektīvu skatījumu, taču ir vajadzīgs arī cilvēks ar skatu no malas - tāda, kāda ir Ilze Zveja.

Ar vienkāršu, labu un lasītājam saprotamu valodu." Valdis Klišāns atklāj savas pārdomas par filmu "Rīgas sargi" un tajā atainotajiem notikumiem - cik tie patiesi, cik mākslinieciski. "Latviešiem jau kopš Rīgas kinostudijas laikiem katra mākslas filma ir ārkārtīgi nozīmīga! "Baiga vasara" un "Rīgas sargi" bija notikumi paši par sevi. Emocijas bija gan profesionālas, gan emocionālas - kā skatoties uz mākslas vēsturi..."

Mēdz teikt, ka horizonts esot tikai viens – tas, uz kurieni devās Dullais Dauka. Lasītāju iemīļotā rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte apliecina, ka savs horizonts ir katram cilvēkam. Uzvarētāji ir tie, kuru horizonti sastopas, ja starp tiem uzcelts sapratnes, saderības, iecietības, labestības un ļoti laimīgā gadījumā – mīlestības tilts.

Rakstnieci vienmēr interesējis reālu cilvēku patiess dzīves stāsts. Vai tie ir viņas dzimtas cilvēku likteņi laikmetu griežos romānā "...bet atvases zaļo" (sākotnējais nosaukums "Un tad ienāca postītājs"), vai mākslinieku Kalvju dzimta romānā "Dzirkstis no dievišķās uguns", vai Latvijas armijas kapteinis Jānis Valdmanis romānā "Tu esi viens no mūžības", vai ļoti neparasti likteņstāsti romānos "Alīna, likteņa celtā un likteņa gremdētā" un "Neredzamo važu gūstā".

Neparasts ir arī Fanijas stāsts romānā "Tilts starp horizontiem" par garīgi bagātu un stipru sievieti, par viņas senčiem Kolkas zemesragā, kur Dižjūra satiekas ar Mazjūru un viņas dzimtas sievietes izdzīvojušas savu laimi un ciešanas, par Fanijas bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, par mīlestības tiltu, kas vieno šo ļaužu horizontus.

"Biju nolēmusi, ka vairs nekad nerakstīšu darbus ar dokumentālu pamatu, jo tā ir ļoti augsta atbildības sajūta - ne brīdi nedrīksti atkāpties no realitātes," stāsta rakstniece. "Ja raksta no brīvas rokas, varonim var pielikt dažādas rakstura īpašības. Tajā pašā laikā biju iecerējusi rakstīt par 20. gadsimta ciešanām, ko sieviete iznesusi uz saviem pleciem. Un tad mani uzmeklēja plastikas ķirurģe Evija Rodke ar savu piedāvājumu - uzrakstīt par viņas vecmāmiņu... Fanijai bijis grūts mūžs, taču viņa pati atzinusi, ka tas bijis laimīgs, jo izdevies palīdzēt ļoti daudziem cilvēkiem."

Anna Skaidrīte Gailītes vēsturiskie romāni, kuru skaits tuvojas diviem desmitiem, iekarojuši latviešu lasītāju simpātijas; vairāki no tiem pieredzējuši atkārtotus izdevums. Kāpēc latvieši mīl grāmatas par vēsturi?

"Cilvēki alkst patiesības - lai varoņiem būtu konkrēti prototipi, lai stāsta pamats būtu īsts un nesadomāts," secinājusi Anna Skaidrīte Gailīte.