Izdevniecība "Latvijas mediji" klajā laidusi Noras Ikstenas grāmatu "Runādamies".

Tajā iekļautas Noras intervijas ar Dzintaru Sodumu, Imantu Ziedoni, Valentīnu Jekabsonu, Dagniju Dreiku, Jāni Einfeldu, Renāti Blumbergu, Tītu Reinu Vītso, Dairu Āboliņu, Aldi Gobzemu, Liānu Langu, Edvīnu Raupu, Raimondu Tigulu. 

Nora Ikstena: "Runādamies" ir tāda interesanta grāmata. Bija paredzēts, ka tā iznāks uz manu piecdesmit gadu dzimšanas dienu, bet mazliet aizkavējās. Man vienkārši gribējās apkopot to daudzo gadu sarunas un intervijas, kas man bijušas ar ļoti īpašiem cilvēkiem. Vispār intervijas un sarunu žanrs man vienmēr bijis ļoti tuvs. Ja izdevniecībai "Latvijas mediji" vēl bija zināmas bažas un šaubas par to, vai tas varētu iznākt labi, man kaut kā nebija ne bažu, ne šaubu, jo man šķiet, ka

cilvēki, kas šajā grāmatā sarunājas viens ar otru – jo es jau esmu tikai kā medijs viņu starpā – ir tik interesanti, un viņu sarunas šajā laikā izskan pilnīgi citā kontekstā.

Cik gadu garumā šīs sarunas ir tapušas?

Viss sākās ar laikrakstu "Labrīt", kad biju vēl galīgi zaļš gurķis, un tur bija tās milzīgās lielās intervijas – jaunajiem autoriem tā bija liela lieta.

Tā ka tas viss noticis gandrīz 30 gadu garumā! Esmu intervējusi daudz vairāk cilvēku, bijis daudz vairāk sarunu, bet tās, kas šeit ir, tās kaut kā pašas no sevis salikās.

Dagnija Dreika un Valentīns Jēkabsons, Dzintars Sodums, Imants Ziedonis un Regīna Ezera, no jaunākiem laikiem – Raimonds Tiguls un Daira Āboliņa, arī Liāna Langa. Ļoti interesants bija laiks, kad žurnāls "Lilita" man deva pilnīgu brīvību – runāt ar kādiem cilvēkiem vien es vēlos, un man tas likās ļoti labi, ka nebūt nenoniecinot sieviešu žurnālus, tajos izdevās iedabūt intervijas ar dziļiem cilvēkiem.

Kāda ir lielākā atšķirība starp sarunu un interviju? Jo tu arī tagad, sarunājoties, brīžam saki - saruna, brīžam - intervija. It kā jau mums nav tāda žanra kā sarunas, mums ir intervija.

Pēc dabas neesmu žurnāliste, esmu izzinātāja, pēddzine. Kad cilvēki pa īstam atveras, intervija pāriet uz sarunas žanru – to ir grūti izstāstīt. Piemēram, intervija ar Raimondu Tigulu – tas bija ļoti sen, pirms visiem drūmajiem kovidlaikiem, bet kaut kādu iemeslu dēļ sarunājāmies skaipā. Toreiz bijām tik šausmīgi aizņemti, ka nespējām satikties.

Atceros to dienu, kad "sēdēju skaipā" Ikšķilē un Raimonds "sēdēja skaipā" Talsos, un tā bija TIK emocionāla intervija...

Raimonda atmiņas par tēvu, sarunas par viņa dziesmām, par hengu – tas vienkārši notika pats no sevis. Tā kā tie brīži, kuros intervija kļūst par sarunu, vienkārši notiek un paliek prātā. Tāpat intervija ar Dairu Āboliņu, to es arī vienmēr atcerēšos. Tā bija ļoti saulaina diena viņas mājās Jūrmalā, kur sēdējām un aizrunājāmies par Bergmanu, par zemenēm. Saruna ir tāds īpašs žanrs, un īstenībā katrai no tām arī ir sava forma. Edvīnam Raupam saku paldies par to, ka viņš man daļēji atļāva izmantot savas grāmatas nosaukumu – zvanīju un prasīju viņam atļauju, vai varu savu grāmatu saukt par "Rundādamies" - pēc analoģijas un noskaņas ar viņa grāmatu "Dzīvodamies", kas man ir viena no mīļākajām dzejas grāmatām, un viņš arī tādu atļauju deva.

Sarunu pilnā apjomā lasiet lsm.lv!