Iepazīstamies ar "Latvijas literatūras gada balvai 2018" nominētajiem labākajiem tulkojumiem...

Guntars Godiņš / igauņu eposs "Kalevdēls"

Katra kultūrvēsturiski nozīmīga citas tautas lielteksta tulkojums ir nozīmīgs notikums valodai un bagātīgs iedvesmas avots kultūrai. Ik mirkli tiek radīti jauni teksti, taču tikai daži no tiem kļūst par krustcelēm, kurās satek pagātnes mantojums un aizsākas jaunu stāstu, mītu un pašizpratnes veidošana. F. R. Kreicvalda igauņu tautas eposs Kalevdēls neapšaubāmi ir viens no šādiem darbiem.

Pateicoties Guntara Godiņa bagātīgajai pieredzei, tulkojot igauņu literatūru un tautasdziesmas, dzejnieka dotībām un rūpīgajai izpētei, kas veikta tulkojuma tapšanas gaitā, radīts oriģināla cienīgs tulkojums; ļoti vērtīgi arī autora izstrādātie komentāri.

Pateicoties māksliniekam Armandam Zelčam un izdevniecībai Neputns, Kalevdēls ir tāda grāmata, kuru paņemot rokās pārņem sajūsmas trīsas.

Gita Grīnberga un Dens Dimiņš / Žorža Pereka romāns "Dzīve lietošanas pamācība"

Pereka meistardarbs būtu pārbaudījums ikvienam tulkotājam. Ne tik daudz valodas mežģīņu atveidošanas spējām kā pacietībai un profesionalitātei, izsekojot iekšējām un ārējām atsaucēm, neskaitāmajiem īpašvārdiem un nekad dzīvē neredzētu priekšmetu nosaukumiem, kas visi jāapvieno baudāmā tekstā.

Gita Grīnberga un Dens Dimiņš ar šo uzdevumu ir godam tikuši galā, beidzot ļaujot arī latviešu lasītājiem iepazīties ar vienu no divdesmitā gadsimta eksperimentālās literatūras stūrakmeņiem.

Pateicoties viņiem, ir iespējams noticēt, ka šis tas līdzīgs Pereka aprakstītajām dzīvēm un pasaulēm vismaz daļēji varētu būt atrodams arī kādā Latvijas daudzstāvu mājā.

Māra Poļakova / Dāvida Grosmana romāns "Bārā ienāk zirgs"

Bārā ienāk zirgs ir lieliski nostrādāts, brīvs un drosmīgs tulkojums gudrai un aizraujošai grāmatai.

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad šķiet – tulkotājs runā autora balsī,

un nevienā brīdī negribas ar sarauktu pieri minēt, kā gan oriģinālā ir izklausījies šis vai cits teikums, kaut iedziļināties tajos sanāk ne reizi vien, jo ikvienā teikumā ieslēpts šķiet viss romāns, visi tā motīvi un jēgas slāņi. Neskatoties uz tās šķietami humoristisko uzstādījumu, grāmata prātā uzplaukst tikai traģikomēdijai iespējamā krāšņumā, atstājot ilgi nezūdošu pēcgaršu buķeti. Nebūt ne mazsvarīgākais tonis tajā ir autora un tulkotājas dzirkstošais, pārliecinošais valodas lietojums.

Dace Meiere / Kristinas Sabaļauskaites romāns "Silva rerum IV"

Dace Meiere ir lieliska orientieriste, var tikai apbrīnot, cik veiksmīgi viņa izlauzusies cauri biezākajam no dižmežiem lietuviešu literatūras pēdējā desmitgadē – mākslas vēstures zinātņu doktores Kristīnas Sabaļauskaites vēsturisko romānu ciklam Silva rerum, pērnā gada nogalē priecējot latviešu lasītājus ar izcili iztulkotu Silva rerum IV, kas turpina Lietuvas dižkunigaitijas bajāru Norvaišu ģimenes stāstu un pabeidz lielo Viļņas sāgu.

Silva rerum – (latīņu val.) lietu mežs – ir apzīmējums XVI-XVIII gs. populārajām dzimtu hronikām, kur tika ierakstīts jebkas – gan ģimenei svarīgi kristību, kāzu un bēru datumi, gan tādas ikdienišķas lietas kā ēdienu receptes, mājdzīvnieku pārošana vai sēšanas laiks. Lai to veiktu,

Daces Meieres rīcībā ir labs kompass, precīza karte un nemaldīga nojauta jeb laba skola, liela pieredze un radošs gars.

Vēl nepieciešama asa redze, lai paturētu acīs Polārzvaigzni un neapmaldītos sīkumos, kā arī jābūt apveltītai ar absolūto dzirdi, lai spētu citiem atdziedāt mežā pieredzēto – Kristīnas Sabaļauskaites izpētīto un sīkākajās detaļās, bieži vien vairāku lappušu garuma teikumos aprakstīto jaunā apgaismības laikmeta pasauli un tās konfliktu ar aizejošo baroka laikmetu.