Nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) nominanti, mūža balvas un speciālbalvas ieguvēji. "Grāmatu stāstos" iepazīstinām ar nominantiem, šoreiz - kategorijā "Labākais dzejas darbs". Tai izvirzīti: Andris Ogriņš ("Plaukstu šķērsielas", apgāds "Mansards"), Toms Treibergs ("Drudzis", apgāds "Mansards"), Jānis Rokpelnis (Post factum, apgāds "Neputns"; viņš saņems arī LaLiGaBa's balvu par mūža ieguldījumu) un Kārlis Vērdiņš ("Pieaugušie", apgāds "Neputns").

Jāņa Rokpeļņa krājuma Post factum sakārtotājs ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, un viņš par Jāni Rokpelni saka tā: "Jāņa Rokpeļņa šī brīža dzeja ir diezgan lakoniska - tās ir tēlainas maksimas, tēlaini aforismi. Lai krājumu padarītu daudzveidīgāku, izlēmām pielikt dažus vecus dzejoļus, kas raksīti 90. gadu sākumā, taču nav publicēti. Tāpēc krājumā ir dažādi motīvi, dažādas formas."

Kopš 2008. gada, kad iznācis Andra Ogriņa pirmais autora dzejoļu krājums ”es zvēru pie kraukļiem”, viņš kļuvis arvien pamanāmāks, un viņa īpatnā balss guvusi arvien jaunus ievākojumus grāmatās. Par pirmo krājumu autors ieguvis Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju, bet 2009. gadā saņēmis Literatūras Gada balvu par spilgtāko debiju. 2011. gadā sekojis krājums ”zem pulksteņa pulkstenis”, bet  gadu vēlāk  – dzejproza, ietverta ”Pēdējā santīma grāmatā”. Autora sastapšanās ar lasītāju "Plaukstu šķērsielā" (Mansards) ir tieša un spilgta. Lasītājs tuvplānā ierauga virzības, ielas un vārdus, ko ar saviem poētikas paņēmieniem dzejnieka radītā kartē iezīmē laiks. Var salīdzināt šīs līnijas ar savu rokrakstu, ar savu pieredzi un saviem nomoda un sapņa, ķermeņa un gara pieredzējumiem. "Neticu māņticībai, bet plaukstas līnijas nosakot cilvēka likteni. Mana ideja - ka ir galvenās līnijas, bet ir arī daudzas sānlīnijas, kuras esmu nosaucis par šķērslīnijām.

No galvenā ceļa nogriežoties uz šķērsielām, iespējams atrast daudz ko citu. Tas neitralizē galveno likteni.

Tu vari nogriezties un veidot pats savu dzīvi," saka autors, kurš dzejošanu pavisam noteikti nesauc par dzīvesveidu, drīzāk radošo izpausmi. "Kad kaut kas sakrājas iekšpusē, jādabū ārā. Citi sevi izpauž mākslā, mūzikā. Tā kā citu neko neprotu, izpaužos dzejā."

Kārļa Vērdiņa dzejas krājums "Pieaugušie" ir jau ceturtais dzejnieka dzejas krājums, kas tapis pēdējo septiņu gadu laikā. Lasītājs Edvarts, kurš pats raksta dzeju un lasa to, ko uzrakstījuši citi, atzīst, ka "Pieaugušie" ir jauns posms Vērdiņam, jo dzejoļi patiesi ir par pieaugšanu un to, ko tas īsti nozīmē.

Toms Treibergs ir daudzpusīgs talants: viņš ir dzejnieks, režisors savā etīžu teātrī "Nerten" un kultūras žurnālists. Kā top Toma dzeja?

"Pēdējā laikā ir tā: pieslēdzas manī viena rinda vai teikums, ko saka kāds cilvēks. Nēsāju to galvā - dažreiz tas notiek nedēļām. Saprotu, ka vēl kaut kas parādīsies.

Kad atnāk klišķis, saproti, kādā sakarībā tas viss bijis.

Bet par noskaņām runājot - laikam jau kaut kas tajā rudenī ir, pilnīgi noteikti... Radošajiem cilvēkiem sākas jauns darba cēliens, jauna sezona, kad novērtē, kas iepriekš bijis labs un ko no tā visa paņemt tālākajā ceļā. Dzeja arī bieži kalpo par personīgo mērījumu."

"Krekls" ir Rutas Štelmaheres trešais dzejoļu krājums un tas tapis pēdējo četru gadu laikā. Tajā ir daudz ūdeņu un audeklu, varbūt neapzināti Ruta Štelmahere ir mēģinājusi attaisnot savu nepiepildīto tekstilmākslinieces aicinājumu. "Laikam jau patiesi krekls man kļuvis par simbolu, grāmata to izkristalizēja. Baltais krekls gan ir mākslinieces ideja, taču tas atbilst manas grāmatas būtībai," pauž autore.