Klajā nākusi Imanta Auziņa dokumentālā grāmata "Mana mūža pasaule”, kas caur paša dzejnieka un viņa dzimtā Zalves pagasta cilvēku likteņiem atspoguļo 20.gadsimta vēsturi.

Grāmatā izmantotos materiālus – aculiecinieku stāstījumus, vēstules un arhīva izrakstus – autors vācis ilgus gadus. Savu mūža darbu Imants Auziņš pats nepaspēja pabeigt, jo pirms diviem gadiem aizgāja mūžībā. Tagad viņa veikumu līdz galam īstenojušas viņa ģimenes sievietes, arī literātes: dzīvesbiedre Irīna Cigaļska un meitas Irēna un Anna Auziņas.

"Lasīt tēta dienasgrāmatas - tas ir kā dzirdēt viņa balsi," intervijā "Grāmatu stāstiem" atzīst Anna Auziņa un stāsta, kāda bijusi viņas artava grāmatas pabeigšanā. "Tētis jau visu bija iekļāvis vai arī mammai norādījis, kur un kas būtu meklējams.

Svarīgākās lietas viņš palūdza, ko nepaspēja uzrakstīt - pateica. Kompozīciju kopumā salika mamma, palīdzēja arī redaktore Inta Čaklā. Taču mēs nevarējām uzņemties grāmatu uztaisīt citādāku, nekā paps to bija izdomājis.

Viņš pats šo grāmatu uzskatīja par vērtīgu tieši vēsturisko liecību dēļ, taču kopš viņa aiziešanas tā ir svarīga viņa paša daiļrades kontekstā. Galvenais, kas šeit caurvij visus notikumus, ir cilvēcība."

Bet ar savu pirmo dzejoļu krājumu, kura nosaukums ir "Tālsaruna", var lepoties Justīne Janpaule. Viņa dzimusi 1989. gadā Rīgā, ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūru sakaru programmā. Kopš 2008. gada lasītājiem spilgti atklājusies vairākās dzejas publikācijās drukātajā presē un portālos. Piedalījusies žurnāla Punctum izveidē, raksta literatūras kritiku un tulko. Pašlaik dzīvo un strādā Parīzē. Kā jau teikts, “Tālsaruna” ir Justīnes pirmais krājums. Tā ir dzeja, kas dažādās pilsētās, ainavās un sejās ievelk spilgtus pārdzīvojuma vaibstus.

Jautāta, ko Justīnei nozīmē dzejas rakstīšana, ja ikdienā viņa mitinās Francijā, kur sarunvaloda taču ir franču, dzejniece teic tā: "Krājums tapis piecu sešu gadu laikā, vēl dzīvojot Latvijā un studējot Kultūras akadēmijā. Tobrīd pat nebija jautājumu, kādā valodā rakstīt. Nāca idejas un impulsi, un uz tiem reaģēju savā dzimtajā valodā.

Interesanti, ka Francijā man nav ne tik daudz laika, ne arī tik daudz spēcīgas vēlmes rakstīt. Jā, ir daudz ideju, materiālu, bet neesmu apstājusies iespaidu gūšanā, vēl joprojām ļaujos svešajai videi. Vēlme dzīvot Francijā bija ļoti spēcīga, un tagad pilnībā ļaujos šai videi.

Vēl viena doma ir tā, ka man ir svarīgs viss skaistais, estētiskais. Tas ir tas, ko savā dzīvē meklēju. Arī rakstu, lai kaut ko paturētu, pietuvotos, radītu. Iznākot grāmatai, ir sajūta, ka atrodos nulles punktā un jānobriest kaut kam pavisam jaunam."

Justīne neslēpj prieku par grāmatas vizuālo izskatu. Izrādās, ka izdevuma vāku rotā visi grāmatā publicētie dzejoļi!

Kāda ir krājuma kopnoskaņa? "Tā galvenā ideja ir prombūtnes sajūta, nošķirtība. Saruna, kad tālums kļūst tuvs. Par nošķirtību un vēlmi būt divās vietās vienlaikus," skaidro autore.