Pirmā publikācija Evitai Hofmanei bija 2018. gadā laikrakstā "Konteksts", bet šī gada nogale ir Evitas Hofmanes stāstu krājuma "Durvis" - rakstnieces debijas grāmatas - iznākšanas laiks.

Atsevišķi autores darbi ir bijuši publicēti vairākos literāros žurnālos un autore turpina rakstīt. Evita Hofmane teic, ka grāmata lasītājam ir durvis uz pašu autori. Tie ir stāsti par un ap cilvēcisko būtību. "Grāmatu stāstos" ar Evitu Hofmani tiekamies plašākā sarunā. Izskan arī lasītāju viedokļi...

*** 

Liega Piešiņa: Cik daudz "Durvis" ir simbols, cik daudz tā ir metafora? Jo mēs jau katrs dzīvojam it kā savā burbulī – mēs tā to modīgi saucam. Bet man ir tāda sajūta, ka jums šis burbulis ir tieši "Durvis".

Evita Hofmane: Būtībā

krājuma koncepcija veidojās pēc tam, kad stāsti jau bija tapuši. Tas nebija tā, ka es mērķtiecīgi rakstīju šos stāstus ar domu, ka kādreiz tie iznāks stāstu krājumā, ko sauks "Durvis".

Krājums tapis, sākot no 2017. gada līdz pat šim gadam, jo darbs ar stāstiem, tos rediģējot, papildinot un uzlabojot, turpinājās līdz pat iznākšanas brīdim. Tāpēc koncepcija radās no satura. Bija tāds brīdis – gāju kājām no darba un domāju par to, kas manam stāstu krājumam ir vienojošais elements, un piepeši aptvēru, ka tās varētu būt durvis, kuras būtībā ir visos stāstos. Un tās nav tur mākslīgi iekompilētas. Pēc tam durvis sāku redzēt visur – visdažādākās durvis, un šī sajūta manī nav mazinājusies, tā kopš krājuma iznākšanas tikai pieaug.

Arī man pašai šī grāmata ir durvis – ilga ceļa gājums, dažādos veidos strādājot ar rakstīto vārdu. Šobrīd esmu nonākusi līdz šai grāmatai, kas lasītājiem savā ziņā nozīmē durvis uz mani. Viennozīmīgi.

Esat mācījusies Literārajā akadēmijā. Kā nonācāt līdz tam, ka jums ir svarīgi pašai rakstīt?

Vēlme rakstīt manī bijusi jau ļoti, ļoti sen. Mana dzīve bijusi saistīta ar rakstīšanu – strādāju žurnālistikā. Tāpat arī bibliotēkas darbā mums ir ļoti daudz visdažādāko rakstu darbu – toskait gan rakstot scenārijus pasākumiem, gan pēc tam strādājot ar publicitāti. Jā, šī sajūta man ir, ka tā ir lieta, ko es varu – ka tajā man ir dabiskas dotības, ko laika gaitā vajadzēja pamazām attīstīt, ko arī esmu darījusi un turpinu darīt katru mīļu dienu.

Ja par citām lietām dzīvē man kādreiz bijušas šaubas, varbūt kaut kas ir uzsākts un nav pabeigts, tad šī bija tā lieta, par ko zināju – ka noteikti kādā brīdī nonākšu līdz savai grāmatai. Ka vismaz viena grāmata man būs, un viena grāmata man ir! Bet esmu pārliecināta – un šobrīd jau es to zinu – ka tā būs tikai pirmā grāmata.

Savukārt Literārā akadēmija bija tāds stiprinājums – satiku interesantus cilvēkus, savus kursa biedrus, pasniedzējus. Lai arī mana dzīve ar literāro vidi ir bijusi saistīta darba jomā, tā bija atkal cita pieredze, kas savukārt palīdzēja stiprināt manu kā rakstnieces mugurkaulu, kas palīdzēja arī citādāk paraudzīties uz lasāmvielu, ko lasu. Tagad es lasu pilnīgi citādāk, nekā lasīju 2017. gada sākumā. Lasu kritiskāk. Interesanti ir tas, ka

kritiskāk lasu tieši latviešu literatūru – tulkoto literatūru ne tik kritiski. Tas palīdzējis arī tādā ziņā, ka esmu aptvērusi to, ka autoram jābūt ļoti stipram, viņam jābūt gatavam tam, ka, pirmkārt, nekad nebūs tā, ka visi teiks, ka viss ir lieliski. Ir jāmāk pastāvēt par sevi, jābūt pārliecinātam par to, ko tu dari, ko tu paud publiskajā vidē, jo viedokļi mēdz būt dažādi.

Ar to jārēķinās, un ne vienmēr komentāri būs komplimentāri. Tāpēc pārliecība sevī jāstiprina visos iespējamos veidos. Un viens no, manuprāt, vislabākajiem veidiem, kā stiprināt šo pārliecību, ir vienkārši pēc iespējas vairāk strādāt, rakstīt, pilnveidoties, lai katra nākošā grāmata būtu labāka nekā sākotnējie darbi, kas tapuši pirms pieciem gadiem.

Šobrīd ir stāstu laiks. Laikam jau arī tā ir Literārās akadēmijas ietekme – ka cilvēki raksta stāstus – īsākus vai garākus. Ja izlasām jūsu stāstus, manuprāt, tie ir diezgan atšķirīgi no jums pašas, jo jūsos tomēr ir optimisms un gaišums, taču stāsti rāda mūsu dzīves tumšāko pusi. Kāpēc jums tas bija vajadzīgs?

Acīmredzot dzīves laikā mūsos uzkrājas daudzas dažādas lietas – gan pašu pieredze, gan lietas, ko mēs redzam, ko mēs dzirdam, ko izlasām. Un ir tā, ka šīs lietas krājas, krājas, un pienāk brīdis, kad tām ir jātiek izreaģētām sabiedrībā akceptējamā formā. Protams, ir arī daudzi jautājumi, par kuriem manā redzējumā vajag runāt, un šis ir veids, kā es varu par tiem runāt un kā šīs tēmas varu aktualizēt, kā varu rosināt cilvēkus domāt.

Nesen lasīju par šo krājumu recenziju – man patika, ka recenzijas autore bija uzsvērusi to, ka es necenšos nevienam neko mācīt. Un mans mērķis arī nav kādam kaut ko mācīt. Nemācu nevienu, ja man nejautā.

Jā, tie ir literāri darbi, bet vienlaikus šajā stāstu krājumā esmu arī es – ja lasītājs mani pazīst, tad viņš šo puzli saliks. Kaut kur viens elementiņš, kaut kur cits elementiņš. Tur var ļoti precīzu puzli salikt. Vienlaikus tā nav dienasgrāmata – šo krājumu es noteikti negribētu tā saukt un tā arī nav mana dienasgrāmata, tāpēc tas jāvērtē kā literārs darbs, nevis mana dienasgrāmata. Šajā gadījumā

es kā jaunā autore biju ļoti brīva savās izpausmēs tādā ziņā, ka varu rakstīt to, ko es patiešām vēlos. Neviens mani neierāmēja, un es arī neesmu cilvēks, kuru viegli ierāmēt. Šī grāmata ir manas brīvības manifestācija.

Kaut arī šie stāsti ir smagi, drūmi un par grūtām tēmām, pēc tiem nepaliek drūma vai smaga pēcgarša. Tajos ir vēlme saprast konkrēto cilvēku, kāpēc viņš tā vai citādi rīkojies. Un tas, kas man likās svarīgi jūsu tekstos – kaut arī brīžam teikumi ir pavisam īsi, katrs no tiem veido savu gleznu, un, tikai pieliekot klāt jau nākamo teikumu, glezna kļūst vēl krāsaināka un atšķirīgāka. Un tieši tas jūsu rakstības stilā bija tas, kas mani uzrunāja.

Esmu dzirdējusi jau virkni iespaidu par to, ka ir cilvēki, kurus uzrunā tieši šie smagie, emocionāli graujošie stāsti, jo šeit virkne tēlu tiek tēloti eksistenciāli sarežģītās situācijās, un šādos brīžos cilvēki nav maigi, pūkaini un balti kā sniedziņš, kurš tikko uzsnidzis. (..) Ir stāsti, kuri ir nedaudz mierīgāki, ir stāsti, kas ir visnotaļ smagnēji, un kā autore to nemaz necentīšos noliegt, bet tas, ko katrs lasītājs no tā paņems, ko sajutīs – tas atkarīgs no viņa paša pieredzes, viņa uzskatiem, izjūtām, tā brīža noskaņojuma. Vai viņš lasīs šo grāmatu mazā meža namiņā, ieputināts sniegā, vai siltā pilsētas dzīvoklī ar apsildāmo grīdu – tās būs pilnīgi dažādas pieredzes. Vai viņš lasīs vienatnē, vai viņš lasīs transportā – lidmašīnā vai vilcienā, vai vasarā vai ziemā. Tas arī mainīs šo lasīšanas pieredzi – tādi mēs vienkārši esam. Jā, man ir ļoti interesanti tagad saņemt cilvēku atsauksmes.

Gribētos, lai cilvēki saka patiešām to, ko viņi domā. To es arī saviem lasītājiem allaž saku – nesakiet man tikai komplimentārus viedokļus, jo tie man dod mazāk nekā tas, ko jūs izlasot objektīvi jūtat, jo tikai tādā veidā es kā autore varu progresēt, ja dzirdu dažādos viedokļus.

Protams, man ir nepieciešams dzirdēt, ka kāds pasaka – tev ir izdevies. Tas katram nepieciešams. Bet, ja izskanēs tikai vēlamās versijas, līs medus ausīs… Nedomāju, ka es varētu iegrimt kādā pašapmierinātībā, bet katrā ziņā objektīvā realitāte atsauksmju veidā ir ļoti nepieciešama. Tas ir veids, kā augt, un mans mērķis viennozīmīgi ir augt, pilnveidoties un kļūt arvien labākai.

Vairāk un plašāk – ierakstā.