"To es pati esmu izdomājusi, tas laikam vēsturē būs kas pilnīgi jauns. Kāpēc teatrālās tekstilijas? Tāpēc, ka mana kompozīcija vairs neiekļaujas rāmjos, tā iziet ārpus. (..) Arī grāmatā to redzēsiet – vairs nav četrstūru vai taisnstūru. Un tas man ļoti patīk! Tas man rada šo teatrālo sajūtu. (..) Materiāli ir ļoti dažādi, un katram no tiem ir sava elpa, sava sajūta, un ar prožektoru palīdzību mēs varam visu to panākt. Reizēm tas veidojas kā teātris. Jā, tas ir mans teātris, kas vairs nav ieslēgts – kā gleznā, bet brīvi iziet ārā," intervijā Liegai Piešiņai uzsver tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere.   

Izdevniecības un kultūras atbalsta biedrības "Balta" klajā laisto Edītes Pauls-Vīgneres teatrālo tekstiliju grāmatu "Ak, sievietes!" veido trīs daļas: Sandras Ošiņas rakstītais ievads un divas Edītes Pauls-Vīgneres autortehnikā radītas mākslas darbu kolekcijas: teatrālās tekstilijas "Ak, sievietes!" un "Senās mežģīnes" (fotogrāfiju autori ir Valdis Ošiņš un Valts Kleins).

Cikls teatrālās tekstilijas "Ak, sievietes!" ir Edītes Pauls-Vīgneres veltījums neparastām sieviešu talantu izpausmēm, kuras līdz zināmam laikam slāpētas noteiktā pasaules kārtībā, kad sievietes galvenā un gandrīz vienīgā misija bija radīt bērnus un veltīt savu dzīvi ģimenei, bērniem un mājas darbiem.

Grāmatas izdevēja un dizaina autore Sandra Ošiņa uzsver, ka ideja nākusi no pašas mākslinieces: "Edītei bija notikušas divas izstādes, kurās izstādītie darbi nekādā veidā nebija dokumentēti.

Vienā no šīm izstādēm bija aplūkojamas lielās teatrālās tekstilijas, ar kuru starpniecību Edīte ļoti vēlējās parādīt ideju – kā tas ir, ka tikai pagājušais gadsimts bija pirmais, kurā sieviete varēja izpaust savus talantus kādā citā veidā, ne tikai dzīvojot mājās, radot bērnus un vadot saimniecību!

Radās ideja, ka šīs teatrālās tekstilijas ir jābildē – parādot gan kopskatus, gan tuvplānus, lai cilvēki varētu labi redzēt materiālus, tehnikas un krāsas. Lai to visu varētu tā kārtīgi izpētīt un izbaudīt."

Sandrai un viņas dzīvesbiedram Valdim Ošiņam šī nav pirmā sadarbība ar Edīti Pauls-Vīgneri. "Pirmā grāmata mums bija "Koronetes", ko izdevām uz Raimonda Paula apaļo jubileju 2016. gadā. Tā bija veltīta Edītes brālim – Maestro Raimondam Paulam, un tajā bija galvas rotas – vainagi, kroņi un cepurītes, ko Nora Ikstena nosauca par koronetēm. Arī tekstus rakstīja Nora Ikstena."

Vaicāta, ko viņai pašai nozīmē Edīte Pauls-Vīgnere, Sandra Ošiņa saka tā: "Man Edīte ir milzu personība… Man ir ļoti liela cieņa pret viņas radošo darbu un arī pret viņu kā cilvēku. Domāju – ja pasauli būtu radījusi Edīte, tajā nebūtu ļaunuma, nebūtu kara, nebūtu šausmu: viņa ir ārkārtīgi cilvēciska. Un tai pat laikā Edītē mīt nerimstošs radošs gars, kurš viņu urda; tam pateicoties, izstādes seko cita citai, un visa latviešu tauta var būt ļoti lepna par viņas radošo veikumu."

Šķiet, ka Edītes Pauls-Vīgneres radošā darba neatņemama sastāvdaļa ir dabiskums. "Jā, tā varētu teikt, jo

Edīte ir ļoti dziļā saiknē ar dabu – viņa ļoti izjūt nakti, zvaigznes, tāpat visus citus dabas procesus – sākot ar sīksīkāko ziediņu un beidzot ar okeāniem, kaut ko milzīgu un grandiozu. Man liekas, ka tas arī ir tas, kas padara Edītes mākslu ne tikai latviešiem, bet visai pasaulei saprotamu.

Viņas māksla ir pasaules māksla," uzskata Sandra Ošiņa, kura ir arī grāmatas tekstu autore. "Vissarežģītākais bija rakstīt par pašiem mākslas darbiem, jo tā pa īstam jau to zina tikai Edīte, tādēļ man pat īsti negribējās to darīt. Manuprāt, mākslas darbus vajag skatīties un katram pašam atrast, katram pašam ieraudzīt. Vai nu tad arī pats mākslinieks ir tiesīgs stāstīt par to, kas tur ir. Es jau varu dalīties tikai ar to, ko pati redzu un ko esmu dzirdējusi no pašas Edītes, tāpēc tekstā centos uzrakstīt tieši to, ko viņa mums stāstīja, skatoties uz šiem darbiem – kas bijuši viņas iedvesmas avoti konkrētajam darbam, ko viņa ar to gribējusi pateikt."

Tikām pati Edīte Pauls-Vīgnere, aicināta komentēt vārdus "Ak, sievietes!", prāto: "Mūsu sievietes ir ļoti spēcīgas – un tā ir liela kļūda, jo mēs tos vīriešus esam palutinājušas, jo viņu pēc kara tiešām bija palicis maz, un arī šodien Latvijā sieviešu joprojām ir vairāk...

Viņas izvēlas tik smagas profesijas, kuras arī es gribēju parādīt. Man vajag tā, lai rodas ierosme! Tāpēc šajā gadījumā mani izvēlētie personāži grāmatā ir tādi, kas prasa ļoti grūtu, smagu darbu jau no agras bērnības."

Vaicāta, kurš būtu labākais piemērs no šīm profesijām, māksliniece stāsta: "Mani darbi veltīti arī šodienas karam – pastāvīgi sekoju līdzi notikumiem.

Atcerējos savu tēvu, viņš ārkārtīgi jūsmoja – un ne tikai viņš, visa pasaule! – par Matu Hari. Tā ka izrādās, ka manā grāmatā ir arī viena sieviete, kura pati ir piedalījusies karā! Vai viņa darījusi labu vai sliktu, tas paliek jautājums, bet viņas pievilcība bijusi brīnišķīga!

Tēvs teica – viņas tēls bijis gan uz sērkociņu kastītēm, gan milzīgām reklāmām – viņa iekaroja pasauli! Spēcīga personība! Tas mani vilināja. Otrs –2011. gadā sarīkoju izstādi "Ak, sievietes! …no volāniem līdz volāniem…" Līdz ar to, ka savulaik izvēlējos modelēšanu, mani ļoti valdzina šīs lietas, un arī šodien ar baudu sekoju līdzi visam, kas notiek modes pasaulē. Esmu izgājusi pirmo procesu, kas saistīts ar Rūdolfu Heimrātu, un tagad man ir atkal kas cits.

Brālis man pārmet – ko tu tur atkal esi radījusi? Es viņam saku – esmu kā Pikaso, man ir dažādi periodi: ja Pikaso bija zilais un rozā periods, tad man ir sievietes gan ar mežģīnēm, gan pērlītēm. Bijusi arī vīna garša.

Es mainos, un tas iet līdzi arī veselībai, jo vairs nevaru smagos darbus veikt. Gobelēni ir noiets cikls. Tagad tā mierīgi, lēnām, lēnām – visa darbība notiek uz galda. Uz galda es vēl varu kaut ko veidot."

Kā īsti ir ar jauno žanru – teatrālajām tekstilijām? "To es pati esmu izdomājusi, tas laikam [mākslas] vēsturē būs kas pilnīgi jauns. Kāpēc teatrāls? Tāpēc, ka mana kompozīcija vairs neiekļaujas rāmjos, tā iziet ārpus. Dikļu pilī ir mans darbs Dainas, tas arī tādā ziņā ir interesants, ka parādu mūsu etnogrāfiju, bet Nīcas brunčus izlaižu ārā no kompozīcijas, uzlieku uz galda kronīti ar pērlēm – ar visu ko, lai tas būtu tiešām neierobežots. Arī grāmatā to redzēsiet – vairs nav četrstūru vai taisnstūru. Un tas man ļoti patīk! Tas man rada šo teatrālo sajūtu. (..) Materiāli ir ļoti dažādi, un katram no tiem ir sava elpa, sava sajūta, un ar prožektoru palīdzību mēs varam visu to panākt. Reizēm tas veidojas kā teātris. Jā, tas ir mans teātris. Tas vairs nav ieslēgts – kā gleznā, bet brīvi iziet ārā."

Kā jau pati saka, māksliniece aktīvi seko līdzi visam, kas šodien notiek dizainā un tērpu mākslā.

"Nonāku arī pie skumja vērtējuma, jo man nav iespēju tik bagāti strādāt. Ko es varu? Slavenais itāļu modes nams Dolce & Gabbana nupat uztaisījis visu no pasakainām mežģīnēm – bet kas tad ir man? Svarovska kristālu vietā ir parasti stikliņi. Bet katrā darbā varu spēlēties ar savām izjūtām."

Tam, ka grāmatā iemūžinātās izstādes ir sapņa piepildījums, māksliniece piekrīt tikai daļēji: "Jā, tā tas ir, bet tas jau ir tikai viens periods. Man izstāžu bijis ļoti daudz, un varētu izdot arī pasakainu grāmatu par austajiem darbiem. Kad ar personālizstādi savulaik viesojos Čehoslovākijā, viens čehu režisors, ieraudzīdams manu izstādi, bija sajūsmā – viņš gribēja atbraukt, atsūtīja jau scenāriju, kas bija unikāls! Maskava viņu nelaida uz Latviju. Diemžēl vēlāk viņš izdarīja pašnāvību... (..) Pirmo grāmatu – Koronetes – Ošiņi radīja bez manas iniciatīvas. Viņi mani pieaicināja jau grāmatas tapšanā. Redzēju, ka viņi man ļauj izteikt savas domas un ka ar viņiem ir lieliski strādāt kopā – viņi strādā ar mīlestību. Tas bija tik patiesi un sirsnīgi, ka tagad viņus uzaicināju es!"