Dzīvnieki mūs padara par cilvēkiem. Saruna ar Daci Judinu un Arturu Nīmani

Īsi raksturojot Daces Judinas un Artura Nīmaņa romānu "Viļņos", var teikt, ka galveno varoņu likteņi cieši savijas ar laiku, notikumiem un cilvēkiem.

Septiņdesmito, astoņdesmito, deviņdesmito, divtūkstošo kultūras dzīve un sadzīve, mūziķi, aktieri, mediju vide un līdzcilvēki – skaudrs un smeldzīgs fons abu jaunāko varoņu izturības un jūtu dziļuma pārbaudei. Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Grāmatu stāsti" apciemo abus rakstniekus viņu lauku mājās "Mazzeltiņi", kas atrodas kilometrus astoņus no Rundāles pils – vietā, kas ir diezgan daudz aprakstīta divdesmit četrās Daces Judinas grāmatās.

Liega Piešiņa: Mēs nupat tik daudz runājām par jūsu zvēriem – gan tiem, kas mājās mitinās, gan tiem, kas šeit, dabā, dzied, muzicē un uzrunā. Cik daudz dzīvnieku ir "Viļņos" un vispār jūsu grāmatās?

Dace Judina: Es teiktu, ka nav nevienas grāmatas, kurā nebūtu kāda zvēra vai pat vairāku. Ja runājam par Annas Elizabetes sēriju, tur ir visi, kas ir šeit. Ja runājam par vēsturiskajiem romāniem, Latvijas simtgades tetraloģiju, tad tur noteikti ir vismaz suņi – katrā grāmatā noteikti. "Viļņi" gan ir kopražojums, tā ir trešā grāmata sērijā "Laika stāsti", kas top divatā ar Arturu. Mūsu pirmais kopdarbs bija "Divi. Pusnakts sarunas", kas bija ārpus laika, telpas un žanriem. Līdz ar to, ka ļoti daudz braukājam pie cilvēkiem visā Latvijā un mums uztic savus stāstus, loģiski salikās "Laika stāsti". Es gan turpināšu slepkavot un uzjautrināties, ironizējot par mūsu sabiedrību (smejas), bet šie ir tādi sirds stāsti, tādi dziļāki. Jā, un dzīvnieki mums ir.

Arturs Nīmanis: Visi dzīvnieki, kas ir dabā – putni, šīpavasara pūce un suņi, kas mums ir mājās – viņi jau mūs padara par tādiem, kādi esam. Pat ja kādā sižetā dzīvnieks nav minēts, vienalga, viņš tur ir.

Dzīvnieki un zvēri mūs padara par cilvēkiem.

Par ko ir "Viļņos"?

Dace Judina: Laiks, cilvēki un sabiedrība – tas būtu viens slānis. Radošie cilvēki plus neradošie, kuri ir radošuma patērētāji – otrs slānis. Mīlestība cauri krietni ilgiem gadiem – tā ir vēl viena līnija. Nu, un tad vēl pašu cilvēku attiecības.

Arturs Nīmanis:  Viss nāk savā īstajā laikā. Ja sākam kaut ko meklēt, iespējams, neatrodam to, ko gribam. Tad paiet laiks, un meklētais uzrodas pats. Tāpat pirms grāmatas "Viļņos" rakstīšanas mēs pat iedomāties nevarējām, ka rezultāts būs šāds – mēs vienkārši savās emocijās un meklējumos peldējām, un aizpeldējām līdz šādam rezultātam.

Dace Judina: Kādā brīdī grāmatas galvenie varoņi diskutē, kādi ir viļņi – ir gaismas viļņi, ir skaņas viļņi, elektromagnētiskie viļņi, ir jūtu un kaislību viļņi, ir bailes, naids un vēl viss kaut kas.

Faktiski jau viss sastāv no viļņiem. Man ļoti patīk šis vārds kā tāds, jo to var ļoti labi apspēlēt.

Reāli jau mēs peldam visam cauri. Tas nekas, ka vertikāli esam uz divām kājām – vienalga taču viļņojamies emocijās, sajūtās. Tā pati dziesma - "Tu saviļņoji mani"...

"Viļņos" ir arī aicinājums dziedāt.

Arturs Nīmanis: Akcija ir tāda: mēs ar Daci iedziedājām "Pie Dieviņa gari galdi" – tā smuki, dabā, kur putniņi čivina. Dace spēlē ģitāru, mēs abi dziedam, un šādu video iesūtījām YouTube, aicinot visus, kas var padziedāt, mūsu dziedājumu klausīties austiņās, pašiem dziedāt, ierakstīt kādā ierīcē un tad šo savu dziedājumu sūtīt e-pastā. To visu samontēju, un beigās iznāca videoklips, kas šobrīd redzams "YouTube" vietnē, meklējot manu vārdu. Piedalījās 35 balsis. Ja vēl 20 cilvēki atsūtīs savus video, būs jātaisa otrais videoklips. Kāpēc gan ne?

Dace Judina: Grāmatas beigās man bija tādi vārdi:

"Kamēr esam vienoti katrs savā kalnā, katrs pie sava ugunskura, katrs ar savu dziesmu, tikmēr mūsu kopējo kalnu kāds rok nost, mūsu kopīgo uguni izklīdina pa oglītei vien, bet mūsu kopdziesmai cenšas aizvērt muti. Vai tiešām mēs to atļausim?"

Šādi mēs pieteicām kopdziesmas akciju, un man liekas, ka šajā laikā vairāk nekā jebkad ir vajadzīgs. Ja mēs nevaram nākt kopā uz pasākumiem, ja mums nav Dziesmusvētku, ja mums nav "Skroderdienu" dzīvā veidā, ja mēs nevaram pat Jāņos sanākt kopā, tad vismaz mēs varam šādi sadziedāt kopā. Tad mēs to dziesmu izlikām. Kādi tur bija komentāri, kādas vēstules cilvēki rakstīja... Viena psiholoģe, kura ir vieda un dziļa, kā es par viņu smejos – Gundega pa naktīm lido ar slotām, uzrakstīja tā –

lai "Pie Dieviņa gari galdi" strādātu pa īstam, ir jādzied vēl dažas rindiņas, jo tajās rindiņās ir īstais labklājības kods. "Dod, Dieviņi, dodamo, es paņemšu ņemamo; es paņemšu ņemamo ar abām rociņām; ar abām rociņām, ar baltu dvēselīti."

Cik stipri šie vārdi! Kā zīmogs.

Vairāk un plašāk LSM!