Šogad pie Dzejas dienu balvas tikuši veseli divi autori: Raimonds Ķirķis par savu debijas dzejoļu krājumu "Kartes" un Jānis Hvoinskis par grāmatu "Mūza no pilsētas N.". Abas grāmatas pērn klajā laidis apgāds "Neputns". "Grāmata ir aicinājums maniem kolēģiem – jaunajiem dzejniekiem – uzdrošināties un izdot grāmatas," LR3 "Klasika" raidījumā "Grāmatu stāsti" uzsver Raimonds Ķirķis.

Liega Piešiņa: Jūsu grāmatā rakstīts, ka tā ir dzejas grāmata. Jūs pats tā arī uzskatāt? Jo tur ir daudz prozas...

Raimonds Ķirķis: Principā tā ir dzejprozas grāmata, un, lai gan tur ir viens dzejolis, kas ir verlibrā, arī tas ir tāds nedaudz viltots verlibrs. Dzeja tā tomēr ir, jo dzejprozas tradīcijas kā pasaulē, tā Latvijā ir spēcīgas, un nezinu, vai būtu atsevišķi jāizceļ dzejproza kā īpaša parādība.

Ar ko jums dzejproza ir tuvāka un poētismā pieņemamāka nekā tradicionālā dzeja?

Ar to, ka tajā ir vieglāk darboties, neuzkāpjot uz vecām mīnām. Tur vienmēr būs iespējas kaut ko svarīgu un būtisku pateikt tādā veidā, kādā neviens to līdz šim nav pateicis, ja mēs domājam par tradīciju.

Vai apzināties, ka latviešu dzejā piedāvājat savādāku poētiku nekā agrāk? Jūs nerunājat par mīlestību – jums ir citas lietas, kas ir svarīgākas.

Bet arī mīlestības tur ir ļoti daudz – tikai tā pateikta ar citiem līdzekļiem, un tieši tas man arī bija svarīgi – runāt par ļoti cilvēcīgām, pašsaprotamām un visiem pieejamām lietām tādā veidā, kas būtu man individuāli piemērotākais. Negribu teikt, ka tur nav kvalitāšu, kādas varam atrast arī tradicionālajā dzejā – tās ir tikai citādā formā izteiktas.

Sarunu pilnā apjomā lasiet portālā lsm.lv!