Šonedēļ "Grāmatu stāstos" pārlapojam divu latviešu autoru darbus: pasaules apceļotāja Pētera Struberga atmiņu grāmatu "Jūrmalas sirds atmiņu lokos", kurā autors pārstāsta Jūrmalas pilsētas vēsturi, vēstot dažādus interesantus gadījumus un notikumus, kas Jūrmalā notikuši pirms daudziem gadiem, kā arī rakstnieka un publicista Arnolda Auziņa jaunāko anekdošu krājumu par latviešu rakstniekiem "Arī rakstnieks ir cilvēks. Mazā latviešu literatūras vēsture anekdotēs".

"Jūrmalas sirds atmiņu lokos"

"Kā kaķītis pelītes puncī krāj, tā arī es krāju ceļojumu idejas. Tagad liels izaicinājums būtu došanās uz Papua Jaungvineju. Mārtiņš Šics - viens no Katastrofu medicīnas centra radītājiem un neremdināms ceļotājs, kurš pabijis teju simt valstīs, turieni jau izceļojis un tik krāšņi visu izstāstīja, ka esmu burtiski slims! Viņš arī man teica tā - tu, Pēter, nebaidies: līdz ar to, ka esi tievs, tevi jau nu neēdīs," smej pasaules apceļotājs Pēteris Strubergs.

"Jūrmalas sirds atmiņu lokos" ir viņa devītā grāmata. "Gadiem ejot, bērnības atmiņas kļūst aizvien spilgtākas - lai tās nepazaudētu, nolēmu, ka tās jāpieraksta," stāsta autors, atklājot savas atmiņas par dzīvi Jūrmalā, ar kuru viņš saistīts kopš 1949. gada. Viņaprāt, Jūrmalas sirds - tie ir Majori un Dzintari, kur allaž atpūtušies slaveni cilvēki, toskait operdziedātāja Elfrīda Pakule. Pēteris "Grāmatu stāstiem" atklāj ne tikai pikantākās grāmatas epizodes, bet arī trakākos ceļojumus, piemēram, Brazīlijā drošības apsvērumu dēļ nācies pārvietoties ar bruņumašīnu...

"Rakstot par Jūrmalu, nāca prātā vietas, kur esmu sastapies ar līdzīgām valstīm, kurās ir jūrmala - tāda, piemēram, ir Jaunzēlande," stāsta ceļotājs, kurš, kā pats atzīst, ir viens no pasaules apceļotāju brālības: "Esam aptuveni piecdesmit, kuri pamatīgi noceļojušies. Turklāt katrs no mums mīl dalīties ar piedzīvoto. Cits raksta grāmatas, cits veido filmas vai taisa raidījumus - kā, piemēram, Mārtiņš Sirmais. Ne visiem ir naudiņa, ne visiem veselība, lai ceļotu, bet par ceļojumiem lasīt un skatīties patīk ikvienam!"

"Arī rakstnieks ir cilvēks"

Arnolds Auziņš savu pirmo dzejoli sacerējis tad, kad skolā vēl nav gājis. "Tas bija septiņu gadu vecumā. Mans kroņa numurs bija Poruka "Balts sniedziņš snieg uz skujiņām", ko skaitīju divus gadus pēc kārtas, bet trešajā to noskaitīt pasteidzās māsīca. Tad nu klāju vaļā: "Jūs visi esat neglīti, / Es priecājos par eglīti."

Toreiz jaunajam talantam šķitis - dzejošana ir aizliegta. Bet ceturtajā klasē viņš uzrakstījis romānu par sava ciema ļaudīm: "Iznāca septiņas vai astoņas burtnīcas. Grūti gāja ar noslēgumu - nevarēju izdomāt, kā lai viņus visus nogalē," smejas autors, kurš smējīgo dabu mantojis nevis no sava tēva, kurš bijis nopietns vīrs, bet gan no vectēva un krustmātes, kas nepārtraukti jokojušies.

Rakstnieka un publicista Arnolda Auziņa (1931) literārajā kontā ir gana daudz lasītāju iemīļotu dzejas un prozas grāmatu, taču ne tikai - kopš 1993. gada autors dažādās izdevniecībās izdevis arī kopskaitā jau septiņus krājumus ar anekdotēm par latviešu rakstniekiem. Astotā grāmata nāk pie lasītājiem gan ar jaunām anekdotēm, gan spožu izlasi no rakstnieka iepriekšējiem krājumiem, izkārtojot rakstnieku piedzīvojumus  hronoloģiski - tieši tā, kā piedien mazajai literatūras vēsturei.

"Ja Dievs kādu grib sodīt, viņš tam atņem humora izjūtu," ir pārliecināts rakstnieks, kurš savu pirmo anekdoti, no dzīves noskatītu, pierakstījis 1954. gadā, un tā bijusi par rakstnieku Valdi Artavu.