Izdevniecība "Lauku Avīze" izdevusi monogrāfiju "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944", kas ir  Latvijas vēsturnieku - Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes – veikums. Līdz šim par Salaspils nometnes pastāvēšanu nav bijusi sarakstīta neviena monogrāfija, tāpēc šī darba uzdevums, kā norāda pētnieki, bija izpētīt un analizēt Salaspils nometnes vēsturi (1942-1944), kad "tā vienlaikus darbojās gan kā "paplašināts policijas cietums" un "darba audzināšanas nometne", gan kā sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījumu vieta, gan arī nometne ar vēl citām funkcijām". Tieši tāpēc pētnieki nesauc Salaspils nometni ne par "nāves", ne par "koncentrācijas nometni".No Otrā pasaules kara beigām līdz pat mūsdienām par Salaspils nometni atklātībā ir pausti dažādi viedokļi tostarp ilgus gadus dominējošs bija Padomju Savienības uzskats, ka Salaspils bijusi "nāves nometne". "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944" skaidro ne tikai Salaspils nometnes vēsturi, bet arī lauž padomju režīma radītos mītus un puspatiesības.

Apgāda "Neputns" izdotā mākslas zinātnieces Gintas Gerhardes-Upenieces grāmata "Māksla un Latvijas valsts. 1918–1940" ir veltījums Latvijas Republikas mākslas dzīvei starpkaru periodā (1918-1940). Tā brīvā formā raksturo laiku, kad kultūrpolitika mūsdienu izpratnē nepastāvēja, bet savulaik noteiktie kritēriji bija tas fundaments, uz kura radoša iedvesma palīdzēja sasniegt nācijas briedumu. Grāmatā izvērtētais dialogs starp mākslu un valsti parāda starpkaru posma līderus, kas spēja ietekmēt notikumus, valsts un politisko lēmumu pieņemšanu par labu kultūrai kā prioritātei. Vienlaikus tā ir apcere par māksliniekiem, kas bija ne tikai ieceru realizētāji, bet arī domātāji un valstisko ideju virzītāji.