Piparots un elegants ir teksts, kas izlasāms "Ārprātija piedzīvojumos".

Cits to nodēvēs par iespējamo mākslinieka tapšanas stāstu, bet tikpat labi tā var būt arī aušība. Aivara Vilipsōna "Ārprātija piedzīvojumus" literāri apdarinājusi rakstniece Nora Ikstena un līdz ar Vilipsōna grafikām, zīmējumiem un citiem mākslas darbiem palaidnīgas un aizraujošas grāmatas sējumā iekārtojusi māksliniece Katrīna Vasiļevska. "Grāmatu stāstos" tiekamies ar abiem autoriem - gan ar Aivaru Vilipsōnu, gan Noru Ikstenu.

Cik īsti senas ir "Ārprātija piezīmes"? "Tas laikam jau no dzimšanas, tikai vēl neformulēti,” smej autors.

“Pumpuriņi sākās skolotāju nometnēs, kurp devāmies visi kopā. Mašīnā nebija, ko darīt, un Norai ienāca prātā ideja to visu apkopot. Domājām – kapēc nē?" Te derēs precizēt, ka tie “visi” - tas bija pats Vilipsōns, Indra (tagad – viņa sieva, Indra Vilipsōne), Nora un Gundars Āboliņš.

Vaicāts, vai viņam vienmēr paticis smieties, Vilipsōns saka tā: “Īpaši tam neesmu pievērsis uzmanību, tas laikam pats no sevis.

Dzīve ir tik bagāta... Dažreiz man šķiet – tas ir pārāk izšķērdīgi - dzīvot komēdijā.

Bet dzīve ir dzīve.”

Vilipsōns – lielisks mākslinieks. Vilipsōns – arī rakstnieks ?! "Pašā sākumā jau neviens man neteica, ka būs baigi viegli. Atceros, skolā sacerējumā bija ievads, iztirzājums un nobeigums, turklāt iztirzājumā bija vēl trīs apakšpunkti. Tas bija kaut kas baiss, par gramatiku vispār nerunāsim. Vecātēva māsa bija latviešu valodas skolotāja – viņa tika piesaukta palīdzēt likt komatus un atdalīt divdabja teicienus. Bet viņa redzēja – tas ir bezceris. Nu, nebūs... Manus sacerējumus arī nekad nelasīja klases priekšā. Domāju – nu, ja tā jādzīvo, dzīvos tik nost! Tāpēc pats biju izbrīnījies, kad sapratu – dažus stāstus redzu pilnīgi savādāk, un man liekas, es pat spētu izteikt! Sāku rakstīt.

Mana sieva pieradusi, ka no rīta atnesu kafiju gultā (iekavās pieraksti - esmu viņu izlaidis!) Bet tagad redz – kafijas nav. Iet lūkoties, bet Vilipsōns, izrādās, sēž pie datora un raksta. Nebiju iedomājies, ka tas ir tāds kaifs! Sāku saprast, ko izjuta Dimā, Zolā. Tā ir bauda – rakstīt!

Man ļoti paveicās ar Katrīnu Vasiļevsku, kura visus manus projektus līdz šim taisījusi. Ko tikai viņa nav darījusi. Ideja bija apkopot gan bērnības, gan jaunības trakos gadus, gan dzīves nogales kricelējumus, un viņa tad beiksmīgi un organiski visu salika.”

Ja par lasīšanu, tad Aivars atklāj savas simpātijas. “Katram periodam ir savas grāmatas. Jaunībā - Remarks, vēlāk – Strindbergs, Hamsuna periods. Protams, nevaram nepieminēt Astridu Lindgrēnu un “Alfonu Trīcvaidziņu”. Tūves Jansones bērnu grāmatas. Vēl Nora netic, ka vienā dienā esmu izlasījis “Ulisu” - biiju dabūjis to Soduma tulkojumā, bet ar to beidzās mana lasīšana. Laikam biju pārforsējis...”

Nora Ikstena: “Šis gan nav pirmais gadījums, kad grāmatas autori ir divi – ar Bruni Rubesu uzrakstījām “Brīnumainā kārtā”, ar Imantu Ziedoni, ar kuru Vilipsōnu saista īpašas attiecības - “Nenoteikto biju”. Man šķiet, cēla trijotne – Rubess, Ziedonis, Vilipsōns...”

Grāmatas “Mātes piens” autore arī atzīmē: “Pat neatceros, kad vēl man būtu bijis tik priecīgs rakstīšanas process. Nedomāju, ka būtu vēl kāda grāmata, kuru pat lasot būtu tik daudz smējusies, kā rakstot kopā ar Vilipsōnu. Neatceros, kad vēl būtu tā relaksējusies grāmatas radīšanas procesā ar smiekliem...”

“Tā ir dzīve.... Pats labākais, kas liekas saistībā ar šo grāmatu – ka tur nekas nav samākslots un izdomāts. Tur ir tā, kā tas bija. “Kā dzīve mūs vadīja, tā mēs, dumjās siļķes, tai gājām līdzi,” kā teikts zviedru sakāmvārdā. “Viss sākās ar latviešu literatūras skolotāju nometnēm, kur “zviedzām” un stāstījām savus stāstus. Vilipsōna gadījumā būtiski – ka līdzās tam, ka viņš ir izcils mākslinieks, vienlaikus viņš ir arī lielisks stāstnieks. Kā līdzautorei man ir prieks pierakstīt, apdarināt vai iebremzēt, parādīt mazu ceļu gabaliņu, kā veidoties tam stāstam, bet īstenībā – sekot līdzi un priecāties.”

Vaicāta, vai apsvērta arī doma Vilipsōna stāstus iemūžināt audioformātā, Nora smejas: “Visi ieraksti ir saglabāti, tur tiešām varētu būt labs apvienojums - ka Vilipsōns stāsta autentisko stāstu un tad ir jau apdarinātais stāsts, ko kāds ielasa. Paldies par ideju, padomāsim!"

Grāmatas "Pēdējais vilciens uz Maskavu" autors Renē Nībergs ir somu diplomāts, bijušais vēstnieks Maskavā un Berlīnē. Grāmatas ir dokumentāls vēstījums par dramatiskām attiecībām starp ebreju ģimenes locekļiem un lielvalstu dzirnām, kurās cilvēki tiek ierauti bez viņu pašu vēlēšanās. Holokausts un izglābšanās ― liktenis vai apziņas diktēta rīcība? Par to plašāk vēsta pats Renē Nībergs un Karina Klancberga.