Dienvidigaunijā dzīvojošā somugru tauta seti Ziemassvētkus atzīmē saskaņā ar Jūlija kalendāru, un "Etnovēstīm" bija iespēja novērot to, ka setu kultūrā baznīcas tradīcija savijusies tik cieši ar tradicionālo kultūru, ka nemaz nevar atšķirt, kur beidzas viena, un kur sākas otra.

Setus, kuri dzīvo Krievijas pierobežā, Dienvidigaunijā, pareizticība sasniedza ap 14. gs. vai pat agrāk, un, lai arī pareizticību tie gadsimtu gaitā pilnībā integrējuši savā kultūrā, viņu pagāniskās tradīcijas nav aizmirstas un tiek koptas diendienā. Šī iemesla dēļ “pareizākie” pareizticībnieki setus dēvē par “pusticībniekiem”, jo

līdzās baznīcas Dievam seti pielūdz Peko – somugru cilšu dievu, kurš nes veiksmi, rūpējas par laikapstākļiem, palīdz lauku darbos un ražas vākšanā. Peko dievam ir sava koka statuja, un nereti tā mājās novietota blakus baznīcas ikonām.

Peko eposu mutvārdos sacerēja igauņu kultūrā par dziesmu māti dēvētā Anne Vabarna. Tā kā viņa neprata ne rakstīt, ne lasīt, eposu par Peko 1927. gadā pierakstīja somu folkloras pētnieks Pauloprīts Volains.

Setu Ziemassvētkos "Etnovēstīm" bija negaidīta iespēja iepazīties un aprunāties ar Annes Vabarnas mazmazmeitu Eiji Sarvu (Õie Sarv), kura rīta dievkalpojumā dziedāja Obiņicas baznīcas korī, un piekrita pēc tā pastāstīt vairāk par setu Ziemassvētkiem. Viņai pievienojās arī Āre Herns (Aare Hõrn), kurš baznīcā bija manāms, kalpojam par svētā tēva palīgu.

Pavasarī, kad "Etnovēstis" viesojās Dienvidigaunijā, tikāmies ar setu pašreizējo karali Reinu Jervelilu (Rein Järvelill),un izrādās, ka šī raidījuma sarunu biedri – gan Eije, gan Āre - reiz arī bijuši ievēlēti pārstāvēt šo setu kultūras reprezentatīvās personas titulu. Turklāt Āre par karali bijis ievēlēts veselas trīs reizes. Savukārt Eije 2019. gadā par mūža ieguldījumu saņēmusi Annes Vabarnas apbalvojumu, ko piešķir tiem, kas paveikuši nozīmīgu darbu setu kultūras kopšanā.

Sarunubiedri Eije un Āre tādējādi ir spilgts piemērs tam, kā baznīca un tradicionālā kultūra mijiedarbojas setu ikdienā.

Eije stāsta, ka viņas vecmamma Matrjona Sūverega (Matrjona Suuverega) bija jaunākā Annes Vabarnas meita. Ar Matrjonu viņa dzīvoja Nemmē, netālu no Tallinas, un Dienvidigaunijā dzīvojošo vecvecmāmiņu Anni Eijeibija iespēja apciemot savas dzīves pirmajos deviņos gados. Taču "Etnovēstīm" neko daudz par vecvecmāmiņu viņa neatminas stāstīt, lielāka loma Eijes bērnībā bijusi vecmāmiņai Matrjonai, no kuras viņa mācījusies gan setu valodu, gan dziedāšanu, gan arī, pateicoties kurai, iesaistījusies folkloras ansamblī “Leegajus”, ar ko arī sākās nopietnāka Eijes pievēršanās tradicionālajai dziedāšanai. Eijestāsta, ka

vecmamma Matrjona vēl aizvien esot ar viņu kopā, un nodzied kādu ganu dziesmu, kuras stāsts atgādina par vecmāmiņas dzīvi.

"Etnovēstis" Eijei vaicā, vai setiem ir arī kādas Ziemassvētku tradīcijas ārpus baznīcas, un vai viņi, piemēram, atzīmē Ziemas saulgriežus? Pirms atbildējusi uz jautājumu, Eije piebilst, ka tas, ko mēs šodien saucam par tradīciju, patiesībā bija vienkārši ikdiena.Viņas vecmāmiņas laikos setu ikdiena norisinājās saskaņā ar notikumiem baznīcā,tajā laikā dominēja mutvārdu kultūra, cilvēkiem bija attīstīta dzirdes atmiņa,jo tie nemācēja ne rakstīt, ne lasīt, taču tagad esot citi laiki, cilvēki prot lasīt un rakstīt, attīstīta cita informācijas uztvere, nav tik attīstīta dzirdes atmiņa, un viņu ikdienā ienākušas tehnoloģijas. Tomēr setu kultūra ir daudz vairāk saistīta ar baznīcu, nekā, piemēram, netālās veru apkaimes kultūra. Turklāt,

pateicoties pareizticīgās baznīcas iecietībai pret tautas tradīcijām, setu tradicionālā kultūra nav zudusi.

Eije skaidro, ka seti saulgriežus kā tādus nesvin, jo visi ikdienas darbi norisinājušies pēc baznīcas kalendāra.Viņa stāsta, ka tikai padomju laikos kolhoza sistēma šo kārtību izjaukusi. Taču viņa ir diezgan droša, ka agrāk seti varēja būt pulcējušies saulgriežos tuvējā Diengriežu kalnā, par ko liecina tā zīmīgais nosaukums - “Päeva päramise mägi”.

Savukārt Āre piebilst, ka viņi paši vairs nevarot pateikt, cik daudz baznīcas rituālos ienākušas pagāniskas izpausmes – to varot apjaust tikai tad, kad viņi redz, kā baznīcas rituālus vada kāds no citām zemēm ciemos atbraucis pareizticīgo priesteris.

No iekšpuses viņi paši nemaz nemana, cik pagāniskas ir viņu baznīcas tradīcijas – viņš min piemēru par bērēm, kurās mirušais vairākās vietās ceļā uz kapsētu tiek celts trīs reizes gaisā.

Un tāpat kā baznīcā ienākusi tautas tradīcija, tāpat arī māju tradicionālajā vidē ienākusi baznīcas atribūtika, piemēram, Āre rāda, kā mājas apstākļos svētīt ūdeni ar sudraba krucifiksu un mazgāt muti Ziemassvētku dienā. To arī pamēģinām, un tad Eije un Āres sieva Rieka demonstrē Ziemassvētku dziesmas dziedājumu, stāvam ar iedegtām svecītēm pret istabas stūrī iekārto svēto ikonu, kas starp citu istabā jākar krāsnij pretējā – atpūtas stūrī. Šo dziesmu agrāk dziedājuši vīri pirms nakts mises, ejot no mājas uz māju, tad tradīcija mainījusies, un to dziedājuši jauni puiši, taču tagad, kad neesot puišu, kas dzied, to jāturpina darīt sievām. Dziesma iesākas ar vārdiem “Kāpēc tik vēlu baznīcu zvani skan, kāpēc svecītes deg tik vēlu... Jo šajā naktī Jēzus piedzimis ir.”

Eije stāsta, ka Ziemassvētki bijuši ļoti nozīmīgi jaunajiem cilvēkiem, jo tad beidzies gavēnis gan ēšanas, gan rotaļāšanās ziņā, un nu varēja atsākt spēlēt spēles, doties rotaļās, draudzēties un mieloties.

Pašā sarunas nobeigumā Eije ierosina ar Rieku veikt apdziedāšanos par visu, kas šodien piedzīvots. Tā arī noslēdzas mūsu satikšanās setu Ziemassvētkos, kas nebūtu notikusi bez Josepa Tika (Joosep Tikk) ierosinājuma un nodrošinātā tulkojuma.